Kā tas bija: 90. gados Latvijā ražots satelīta televīzijas konvertors

Dzīve ir pārsteigumu pilna… Izrādās, ka pie mums 90. gadu sākumā ir rūpnieciski ražoti satelīta televīzijas Ku diapazona (10,95 – 11,7 GHz) pirmie maztrokšņojošie konvertori (LNB), jeb vienkāršā tautas valodā runājot „galviņas”! Turklāt tas ir noticis valsts uzņēmumā, visticamāk gan, mazā, eksperimentālā partijā, tomēr šim faktam ir liela nozīme. Tas ir interesants stāsts par mums pašiem, mūsu vēsturi.

LNB galviņa ir viena no svarīgākajām satelīta televīzijas uztveršanas iekārtas detaļām, jo tā nosaka visas sistēmas jutību (attiecība signāls/troksnis). Protams, pateicoties jaunākajām tranzistoru tehnoloģijām (HEMT), problēmu tagad ir kļuvis mazāk. Ku diapazonā konvertoriem ir sasniegts 0,2 dB trokšņu līmenis. Arī pašas „galvas” vairs nemaksā „baltu” naudu, kā reiz 90. gadu sākumā, kad es, strādājot Rīgas Radio Rūpnīcas (RRR) Galvenā metrologa daļā, uzsāku konstruēt savu pirmo satelīta televīzijas uztveršanas sistēmu, bet noticis tieši pretēji – pateicoties mūsdienu milzīgajiem ražošanas apjomiem konvertoru vērtība ir „nekāda”, jo to iegādei jāizdod vien pāris eiro… Tolaik par kaut ko tādu es nevarēju pat iedomāties!

Legacy Sat blogā jau rakstīju gan par savu paštaisīto konvertoru ar Ganna diodi, gan par pirmo rūpniecisko „galviņu”, kas tika atvesta no Krievijas: Kā tas bija: Paštaisīts superaugsto frekvenču konvertors - "galva" ar divām diodēm

Šeit es gribu uzsvērt tikai to, ka mikroviļņu konvertors 90. gados bija ļoti grūti atkārtojama konstrukcija, jo tā prasīja ārkārtīgu precizitāti un rūpīgu regulēšanu, nemaz nerunājot par maztrokšņojošajiem GaAs lauktranzistoriem ar Šotki barjeru ieejas pastiprinātājā, kurus tolaik atrast un nopirkt bija gandrīz neiespējami.

ELLAR un militārais pasūtījums

Pašmāju satelīta konvertoru man kolekcijai pārdeva kāds vīrs, vārdā Māris no sociālā tīkla "Meta", kura tēvs 90. gados to bija saņēmis kā darba algu, strādājot valsts uzņēmumā „ELLAR” (Elektronika, Latvija, Rīga) Rīgā, Jūrkalnes ielā 15/25. Ražošana tad esot strauji apstājusies un, rūpnīcā tikuši demontēti augstas precizitātes (japāņu) darbagaldi. Uzreiz atcerējos, ka pēc tam, kad Latvijas Banka 1992. gada maijā laida apgrozībā pagaidu naudas zīmes – Latvijas rubļus, kas kļuva par vienīgo likumīgo maksāšanas līdzekli, arī pie mums Rīgas radiorūpnīcā notika gluži tā pat. 1993. gadā strādājošie kā daļēju samaksu par darbu sāka saņemt rūpnīcas produkciju. Kas tad īsti notika? Ieviešanas brīdī Latvijas rublis tika piesaistīts padomju, jeb krievu rublim, bet jau 1992. gada augustā tā kurss tika paaugstināts līdz 1,3 krievu rubļiem (cenas kāpums par 30%) un turpmāk tas auga katru mēnesi, tā sadārdzinot rūpniecības produkciju un padarot to nekonkurēt spējīgu bijušajā PSRS teritorijā (uz rietumu pusi gandrīz neko netirgoja). Saražotās produkcijas apjoms elektronikas nozarē nokritās katastrofālā ātrumā. Jau 1992. gada augustā no sākotnējā līmeņa palika: VEF - 63,4%, „ELLAR” - 57,8%, RRR – 49,4 %, Dambis – 28,1%. Darbu Rīgas radiorūpnīcā (SIA „Metrologs”), kā sestās kategorijas radiolektroniskās aparatūras remonta mehāniķis es pametu 1994. gada februārī, faktiski vairs nesaņemot atalgojumu, bet gan tikai tukšus solījumus, ka nauda „kaut kad” būšot…

Kāpēc Latvijā pēc neatkarības atgūšanas dzīves līmenis atšķīrās no rietumvalstīm?

Okupācijas laika tautsaimniecības un sabiedrības militarizācija līdz pat mūsdienām ir atstājusi dziļas pēdas Latvijas tautsaimniecībā, vides aizsardzībā, sabiedrības kultūrā un sadzīves sociālajā sfērā. Latvijā bija izvietotas vairāk kā 150 dažādas Vissavienības pakļautības rūpnīcas vai to filiāles, LZA zinātniski pētnieciskie institūti un to ražotnes. Militārās produkcijas pasūtījums un izpildes līgumi tika slēgti tieši ar rūpnīcu vai zinātniski pētniecisko iestāžu vadību, tā ierobežojot informācijas noplūdi. Elektronisko iekārtu ražošanu un montāžu militārām vajadzībām veica gan VEF, gan RRR un vēl vairāki citi Latvijas uzņēmumi, kā “Etalons”, “ELLAR”.

Pati unikālākā tā laika rūpnīca bija tieši „ELLAR”, kurā ražoja pressformas, tehnoloģiskās iekārtas mikroelektronikas (mikroshēmu un pusvadītāju) nozares (piemēram, „ALFA”) vajadzībām ar pozicionēšanas precizitāti 5 mikroni. Tolaik tur darbojās arī Eksperimentālais mašīnbūves konstruktoru birojs, kas RPI 2103K (Mašīnbūves automatizācija un kompleksā mehanizācija) grupas studentiem pie stipendijas piešķīra 30% piemaksu. Sakarā ar krasu ražošanas sašaurināšanos un uzņēmuma finansiālajām grūtībām no 1992. gada jūnija šo piemaksu atņēma - turpināt kļuva neiespējami. Uzņēmuma darbības pakāpeniskas sašaurināšanas dēļ, tā struktūra bija izjaukta. 1996. gadā rūpnīca vēl nebija likvidēta, bet jau atradās privatizācijas (pa daļām) procesā.

Kāds „ELLAR” strādnieks stāstīja, ka ar mazāko koordinātu darbagaldu ir varējis izurbt caurumu 0,3 mm diametrā. Acīmredzot, iet runa par ārzemju darbagaldiem, kurus 90. gadu vidū demontēja. Kļūst arī skaidrs, kāpēc tieši šajā vietā varēja ražot satelīta televīzijas konvertorus, kuru detaļām bija nepieciešama augsta precizitāte. Padomju laikā daudzi rīdzinieki „ELLAR” kļūdaini uzskatīja par tipisku slepeno, jeb „slēgto” militāro rūpnīcu ar numuru „100”. Tā uzsāka darbu 1963. gadā ar nosaukumu PSRS Elektroniskās rūpniecības ministrijas Rīgas Speciālo Tehnoloģisko Iekārtu rūpnīca, jeb krieviski - Рижский завод Специального Технологического Оборудования (СТО). Tas krievu saīsinājums „СТО” vienkārši pārvērtās par „100”! Kaut arī militārais pasūtījums bija: radioaparatūras montāža, radiolokācijas aparatūras montāža, radio releju staciju montāža, bijušie rūpnīcu darbinieki par militārās nozīmes produkcijas ražošanu maz ko zināja, vai dažādu iemeslu dēļ negribēja stāstīt. 1976. gadā Mēness lokācijas vajadzībām „ELLAR” uztaisīja sešas lāzera iekārtas. Ražotas, protams, tika arī lietas sadzīves vajadzībām: auto jumta bagāžnieki, avārijas aizdedzes bloki, uzlādes iekārtas auto akumulatoriem un populārā bērnu spēlīte ”Elektronika” (ar šķidro kristālu displeju). Kopumā šī rūpnīca atšķīrās no daudziem citiem padomju laika uzņēmumiem ar tā saucamo „ražošanas kultūru”: grīdas cehos bija noklātas ar laku, strādājošiem tika izdalīts „firmas” apģērbs – divi speciālā apģērba komplekti katru gadu. Reizi nedēļā apģērbu, ko pēc individuāla pasūtījuma šuva sava, rūpnīcas darbnīca, vajadzēja nest uz veļas mazgātuvi. Zolitūdes un Imantas Rīgas rajonu iedzīvotāji atceras arī rūpnīcas klubu ar 500 skatītāju vietām, kur notika kinoseansi, kā arī dažādos pulciņus un studijas – gan pieaugušajiem, gan bērniem. Kā valsts uzņēmums “ELLAR” noturējās samērā ilgi – rūpnīcas „atlikumu” pārdeva par 420 000 latiem, pilnībā (juridiski) to likvidējot 2003. gada februārī. Lai atbilstu mūsdienu ražošanas un noliktavu vajadzībām, „ELLAR” vietā 2002. gadā tapa moderns industriālais parks "Nordic Technology Park".

ELLAR satelīta televīzijas konvertors

"ELLAR" satelīta televīzijas maztrokšņojošais konvertors

Papētot sīkāk „ELLAR” satelīta televīzijas konvertora iepakojuma kastīti, var pamanīt, ka uzlīme uz tās patiesībā ir pielāgota no cita ražotāja un iespējams nav nemaz iespiesta Latvijā. Kāpēc? Izskatās, ka augšējais uzraksts „Satelīta televīzijas konverters” (konvertors) un rūpnīcas „ELLAR” adrese apakšā ir drukātas ar rakstāmmašīnu un pēc tam pielīmētas klāt ar līmi.

Paskatoties pret gaismu, kļūst skaidrs, ka tas tiešām tā ir – cauri spīd cits konvertora ražotāja nosaukums: Zinātniski pētnieciskais institūts „Pulsars”! Acīm redzot, 90. gados „Pulsars” Krievijā bija izstrādājis maztrokšņojošo satelīta televīzijas konvertoru „KCTB 11-01” (visticamāk nokopējis kādu japāņu analogu).

Tas, protams nenozīmē, ka „ELLAR” nav ražojis tieši tādu pašu vai līdzīgu Latvijā… Šim nolūkam rūpnīcas Instrumentālajā nodaļā bija piemēroti augstas precizitātes darbagaldi. Par pārējo parūpējās Eksperimentālais mašīnbūves konstruktoru birojs, Galvenā tehnologa un Galvenā konstruktora nodaļas, Rūpnīcas centrālā laboratorija un Mērierīču centrālā laboratorija.

Kas vēl? Uz konvertora iepakojuma kastītes ar pildspalvu ir uzrakstīts cipars ”6”. Tādu pašu Nr.6 var atrast iegravētu uz konvertora šasijas. Tātad „ELLAR” ir tapuši vismaz seši šādi konvertori. Atklāts paliek jautājums – cik šādu „galviņu” kopumā rūpnīca ir izlaidusi? Varbūt kādam ir „ELLAR” konvertors ar lielāku par „6” šasijas numuru? Es domāju, ka daudz tādu nav bijis...

Faktiski šī ir pirmā liecība, ka Latvijā 90. gados rūpnieciski (sērijas veidā) ir ražots tieši šāds augstu tehnoloģiju prasībām atbilstošs izstrādājums! Es domāju, ka tas varētu būt noticis ne vēlāk par 1992. gadu... Rīgā 1992. gada septembrī firmā ROBOTEK jau tirgoja amerikāņu konvertorus GARDINER (tie bija labākie ar 0,6 – 1 dB trokšņu līmeni), ECHOSTAR, CALIFORNIA AMPLIFIER un citus, tāpēc „ELLAR” ražojumam vairs īsti nebija konkurences izredžu. Sīkāk par to var lasīt publikācijā: Kā tas bija: Mikroviļņu konvertoru tehniskā evolūcija

Vēl uz etiķetes ar zīmuli ir uzrakstīti cipari „1,6” un „54”. Visticamāk, tie ir konvertora tehniskie parametri: trokšņu līmenis 1,6 dB un pastiprinājuma koeficients 54 dB. 90. gadiem tas ir liels konvertora trokšņu līmenis... Labāko 1989. gadā Vācijā nopērkamo konvertoru trokšņu līmenis bija 1 - 1,3 dB. Tipisks šis parametrs 1991. gadā bija - 1,3 dB. Arī magnētiskie polarizātori (pēc 1992. gada) sāka pazust, dodot vietu tā saucamajiem universālajiem konvertoriem ar iekšējo polarizācijas pārslēdzēju (divām mikroviļņu antenām - zondēm), ko izgudroja firma MARCONI un sāka ražot 1991 gadā. Tajos polarizācijas „V” vai „H” pārslēdza ar spriegumu „13 V” vai „18 V”. Progress satelītu televīzijas jomā 90. gados bija ļoti straujš – nedaudz vēlāk (pēc 1992. gada) jau varēja nopirkt trīs diapazonu (10,95 - 11,7 GHz, 11,7 – 12,5 GHz un 12,5 - 12,75 GHz) universālos konvertorus, kuriem otro un trešo Ku diapazonus pārslēdza ar 22 kHz signālu.

Uz „ELLAR” konvertora aptuveno ražošanas laiku netieši norāda arī vecais sešu zīmju, analogais telefona numurs: 226041. Kā nozīmīgākais 1995. gada sasniegums, kuram nav līdzīga pat pasaules mērogā, bija Rīgas telefona tīkla veco (analogās sistēmas) telefona centrāļu nomaiņa uz jaunām ciparsistēmas centrālēm ar vairāk nekā 100 000 numuru kopējo tilpumu. Telefona numuriem pievienoja priekšā vēl vienu ciparu - „7”.

„ELLAR” satelīta televīzijas konvertors bez apvalka

Izskatās, ka konvertora apvalks ir taisīts no airsola baloniņa un hermetizēts ar jēlgumiju vai baltu, silikonam līdzīgu materiālu, lai nodrošinātu mitruma aizsardzību. Iekšpusē neko sev pārsteidzošu neatrodu – parasta, klasiskā satelīta televīzijas konvertora (LNB) shēma. Viss ir tieši tā, kā biju gaidījis: daudz padomju laika radiodetaļu un virsmas montāža, trīspakāpju starpfrekvences (950 -1750 MHz) pastiprinātājs ar man jau labi pazīstamiem tranzistoriem KT3115, sprieguma stabilizators KPEH, speciāla mikroshēma KP1006, lai nodrošinātu trīspakāpju ieejas pastiprinātāja GaAs tranzistoriem negatīvu spriegumu, 10 GHz oscilators ar dialektrisko rezonatoru (tableti), signāla balansa jaucējs ar divām Šotki diodēm, joslas filtrs.

„ELLAR” satelīta televīzijas konvertora hermetizācija

„ELLAR” satelīta televīzijas konvertora sprieguma pārveidotāja shēma

Trīspakāpju starpfrekvences (950 -1750 MHz) pastiprinātājs (tranzistori - KT3115)

Superaugsfrekvences daļa ir savākta uz plaksnītes no teflona ar noteiktu dialektrisko caurlaidību. Man iestājās "dežavu" sajūta... Viss pēkšņi nostājās savās vietās! Tieši tādu plāksnīti 90. gadu sākumā es jau biju turējis savās rokās kādā Radiotehnikas ražotnē - laboratorijā, kas bija atbildīga par militāro produkciju, un to bija paredzēts likvidēt. Atceros, ka man teica, ka maztrokšņojošo (10,95 – 11,7 GHz) pastiprinātāju esot izstrādājis kāds Georgs, bet esot problēmas dabūt GaAs lauktranzistorus ar Šotki barjeru un heterodina tableti – dialektrisko rezonatoru. Es toreiz savam konvertotram (ar Ganna diodi) maztrokšņojošo pastiprinātāju tā arī neuzbūvēju… Un tagad, lūk brīnums ir noticis. Visas lietas, ko mēs ļoti vēlamies, agrāk vai vēlāk pie mums nonāk, tikai vai mums vairs tās vajag? Šis konvertors pie manis ir atgriezies no 30. gadu senas pagātnes, un es izjūtu spēcīgu nostalģiju pēc ASTRA satelītiem, lieliem „šķīvjiem” un programmām – RTL Plus, SAT1, Pro7, Sky One, Screensport, Filmnet, Teleclub. Uz īsu brīdi esmu atpakaļ jaunībā, kad tik ļoti gribējās redzēt rietumu satelīttelevīziju. Gluži tāpat kā toreiz es iztēlē atkal naktī sēžu pie pašbūvēta satelītuztvērēja un grozu lielo rokturi (potenciometru) ar kuru var pārslēgt programmas. Tā ir analogā satelīttelevīzija – attēli viens pēc otra gluži kā spoki iznirst no baltā trokšņa un atkal pazūd nebūtībā. Tūlīt būs pusnakts un RTL atkal radīs Tutti Frutti strptīza šovu.