Satelītu televīzijas pionieri. Voldemārs Ketners: Pasaules iekarošana

Latvijā pirmās satelītu televīzijas uztveršanas iekārtas gan profesionālās, gan paštaisītās tika uzstādītas 1988. gadā vasarā. Tikai divus gadus iepriekš (30.12.1986) Zaķusalas televīzijas tornis Rīgā bija uzsācis pastāvīga televīzijas signāla pārraidi. To, kas turpmākajos gados izpaudās, kā šī jaunieveduma - satelīttelevīzijas masveidīga un visaptveroša izmantošana, sabiedrības attīstībā var uzskatīt par radikālu pavērsienu, īstu zinātniski tehnisko revolūciju. Ļoti strauji iesākās lielu pārvērtību laikmets, un cilvēks, kas pie mums pirmais šīs pārmaiņas atnesa bija latviešu elektronisko iekārtu konstruktors, uzņēmējs un radioamatieris Voldemārs Ketners (08.08.1949 – 10.07.2009). 1988. gada 12. jūnijā pēcpusdienā viņš savā mājā Ogrē ar paštaisītu satelītuztvērēju noķēra signālu no Zemes mākslīgā sakaru pavadoņa. Šo faktu ir vērts atcerēties! Šajā gadījumā viņš ir bijis tieši kā konstruktors – uzmanīgi izpētījis visas pieejamās shēmas un ģeniāli sakompilējis labākos risinājumus vienā konstrukcijā. Ja par izgudrotāju Voldemāru Ketneru nosaukt nevar, tad par radītāju - bez mazākām šaubām. Nav nekādu citu liecību, ka Latvijā kāds to būtu paveicis ātrāk pirms viņa. Vikipēdijā par V. Ketneru latviešu valodā ir pieejama samērā trūcīga informācija, bet krieviski atrast var nedaudz vairāk. Viens no V. Ketnera līdzgaitniekiem un domu biedriem, Didzis Pučs atceras, ka tieši viņš ar rakstu kopijām par satelītu televīziju no ārzemju žurnāliem faktiski pamudināja Voldemāru Keteneru, kurš tolaik aizrāvās ar radioamatierismu, uzkonstruēt savu pirmo satelītuztvērēju. Viņš apgalvo, ka pirmais signāls Latvijā esot „noķerts” ar 1,5 m (diametrā) krievu armijas parabolisko antenu un ārzemju, rūpnieciski izgatavotu „galvu”. V. Ketners to esot iegādājies no ostas darbiniekiem par tajā laikā milzīgu summu – 1000 rubļiem. Esot pat bijuši divi 11 GHz mikroviļņu konvertori, bet strādnieki ir domājuši, ka tie ir tik dārgi tāpēc, ka iekšā ir zelts un vienu ņēmuši un sadauzījuši. Savukārt citi atceras, ka tik vērtīgais japāņu LNB (Maspro  ar trokšņu līmeni 1,9 dB) par 25 rubļiem tika pirkts no kāda paģiru mocīta ostas strādnieka, kuru tas bija nozadzis no kuģa un tad pārdots tālāk Ketneram jau par 100 rubļiem. Lai kā tur arī patiesībā ir bijis, bet 1989. gada žurnāla „Liesma” pirmajā numurā V. Ketners dalījās savā pieredzē par to, kā viņam ir izdevies uztvert signālu no televīzijas pavadoņa EUTELSAT 1-F-1. Latvijā tad beidzot sākās satelītu televīzijas ēra! Tas, ko paveica Voldemārs Ketners, bija nenovērtējams ieguldījums Latvijas satelītu televīzijas attīstībā vispār – turklāt vēl padomju laikos.

Voldemārs Ketners ar paštaisītu satelītu televīzijas uztveršanas aparatūru. Aivara Liepiņa foto no žurnāla "Liesma" 1989. gada janvāra numura

Iespējams, kaut ko līdzīgu pirms pusgadsimta izjuta mans tēvs, kad pirmo reizi detektora uztvērējā noķēra radiosignālus. Šoreiz signāls tika uztverts no Zemes mākslīgā sakaru pavadoņa. Tagad droši varu teikt, ka tas bija EUTELSAT 1-F-1. Toreiz - 12. jūnija pēcpusdienā - signāls uz spektra analizatora ekrāna izskatījās kā sīks, drebošs vilnītis. Zaļa  līnija un uz nepārtraukta "trokšņu" fona - neliels pacēlums. 
Papīros ar atzīmēm un aprēķiniem redzams, ka apmēram sakrita tie pieci nezināmie, kurus praktiski nebija un nav iespējams ne uzzināt, ne izmērīt. Vienā reizē kā "Sportloto" ir jāsakrīt antenas virzienam, pacēlumam virs horizonta, fokusa attālumam paraboliskās antenas centrā, signāla polarizācijas plaknei un uztvērēja frekvencei. Ar noteikumu, ka pārējais arī strādā pareizi, kaut kam vajadzēja būt. Visas šīs teorētiski vienkāršās lietas praksē, protams, izrādās nelietīgi sarežģītas.

Vispār gan par teoriju labāk nerunāt, ja nebūtu paklausījis teorētiķu kategoriskajiem spriedumiem, ka tas nav iespējams, šo uztvērēju būtu uzbūvējis jau pirms pieciem gadiem, kad tika palaisti pirmie sakaru pavadoņi.
Kāda kvalitāte un krāsas! Cik brīnišķīga programma! Kāda reklāma un filmas!
To saka visi, kas skatās ārzemju televīziju pirmo reizi.
Es ārzemju televīzijas programmas skatos kopš šīs vasaras 12. jūnija un varu pastāstīt, ko un kā tur var redzēt.
Visspēcīgākais signāls pienāk no televīzijas pavadoņa EUTELSAT 1-F-1 astotā stobra, un to īrē Luksemburgas radio un televīzija. Programma ir vācu valodā, tā sākas dažādos laikos, bet vakarā ap astoņpadsmitiem pēc mūsu laika sākas raidījumi bērniem. Multfilmas vai pasakas. Pēc tam īss informatīvs ziņojums - minūtes piecas, desmit. Laika ziņas un atkal filma. Un tā četras reizes katru vakaru. Ļoti skaista reklāma. To rāda daudz, daudz, bet veselu mēnesi un pat vairāk - vienu un to pašu. 
Turpat līdzās, tikai nedaudz zemāk uz frekvenču skalas raida Šveices "Teleclub" - arī tas pats. Īsa informācija un filmas, filmas, filmas.
"Super Channel". Lielbritānijas programma. Angliski. Šeit var paskatīties mūzikas klipus, koncertus un atkal filmas, filmas.
RAI UNO - itālija, "Sky Channel" - Lielbritānija. Atkal filmas. Gan jaunas - 1985., 1987. gads, gan arī vecas ar Čarliju Čaplinu. Bieži melnbaltas.
Sporta pārraidēs teniss, golfs, beisbols, futbols. Rāda visu spēli - stundām ilgi.
... Ģeostacionārā orbīta ir tāds iedomāts aplis orbītā, kurš it kā apjož zemeslodi ap ekvatoru tikai - 36 000 km attālumā no Zemes. Visi stacionārie sakaru pavadoņi atrodas uz šī iedomātā apļa un lido ar tādu pašu ātrumu, kā griežas Zeme. Skatoties no pavadoņa uz Zemi vai no Zemes uz pavadoni - kā nu ērtāk -, liekas, ka abi divi stāv uz vietas. Tādēļ šos pavadoņus sauc par stacionāriem un, lai tos uztvertu antena nav visu laiku jāgriež tiem līdzi. Pietiek antenu noorientēt uz vajadzīgo pavadoni un mēnešiem ilgi no tā var uztvert skaidru, ļoti kvalitatīvu attēlu. Kosmisko apstākļu dēļ ar laiku gan pavadonis izmaina savu atrašanās vietu,  bet tad tam atkal ieslēdz dzinēju un nosūta atpakaļ stingri noteiktajā vietā. Šāda nobīde ir ļoti niecīga, ne vairāk kā 1°, bet ar to pietiek, lai uz attēla parādītos "sniedziņš". Taču arī pret to ir zāles. Piemēram, mana antena no istabas ir vadāma divās plaknēs, un es varu to ne tikai pieregulēt vienam pavadonim, bet arī pagriezt uz kādu citu. 
Daudzus pavisam noteikti interesē - vai seksu un pornogrāfiju arī tur rāda. Nu ko, seksiņš ir un erotika arī, bet salīdzinājumā ar to pornogrāfiju, ko pie mums redz videokasetēs, tās ir tādas sīkas zaļas lapiņas, neizplaukuši pumpuriņi. Pornogrāfijas te vispār nav. Ja nu vienīgi pa šifrētajiem kanāliem, kur rāda pašas jaunākās filmas, nezinu. Kad uztaisīšu "šifra atslēgu" un apskatīšos, padalīšos ar jums iespaidos. 
No savas TV skatītāja pieredzes zinu, ka pašlaik Ogrē var uztvert 13 pavadoņus, kuri raida no vienas līdz desmit programmām katrs. Šis skaitlis gan bieži mainās, programmu nosaukumi arī, bet tas nemaina to saturu, kas ir izteikti reģionāls, domāts savi tautai un valstij.
Ogrē, kur dzīvoju, var noķert to, kas palicis pāri aiz stara malām, bet arī ar to pietiek, lai dažas programmas redzētu ne sliktāk kā Rīgu no Zaķusalas jaunā torņa.
Kas attiecas uz politiku, tad viņu pārraides nav tā piesātinātas ar ideoloģiju kā mūsu televīzijā. Ja rāda, tad faktus, parasti ar ļoti minimāliem komentāriem. Visbiežāk tos pašus, ko CT "Laikā". Kaut ko dzirdēt par mūsu zemi gadās ārkārtīgi reti. Toties var uzzināt zelta un sudraba cenas biržā. Ar lielu interesi stāsta par startiem kosmosā. Par PSRS un Francijas kopīgo lidojumu. Tāpat pārdzīvo neveiksmes un priecājas par laimīgu nosēšanos.
Ieinteresētajiem un radiotehnikā kaut ko aptverošajiem varu teikt, ka šāds uztvērējs nav daudz sarežģītāks par ultraīsviļņu radiouztvērēju. Grūtības tikai ar to, ka uztveramais vilnītis ir ļoti, ļoti īss. Tikai divarpus centimetri. Šis diapazons visā pasaulē tiek apgūts tikai pēdējos gados.
Visi, kas ir bijuši pie manis un redzējuši šo uztvērēju ar pusotru metru lielo "bļodu" uz jumta, uzreiz jautā: vai tas ir atļauts? Vai neatnāks un nenoņems antenu? Un vispār - ko par tādām lietām domā Valsts drošības komiteja?
Iespējams, ka, pavadoņu signālu uztveršanai vēršoties plašumā, jautājums, vai padomju cilvēks drīkst to redzēt, izraisīs diskusijas un tiks izteikti dažādi viedokļi; droši vien būs tas pats, kas sākumā ar video. Tā pati bezjēdzīgā cīņa, kuras iznākumu varēja nesaprast tikai muļķis. Protams, es šeit neesmu noteicējs, bet savas domas izteikt varu. Ir jāsaprot, ka tehnikas progress ir neizbēgams. Pavadoņu televīzija attīstīsies strauji. Daudz straujāk nekā izplatījās video. Vispār jau aizliegts klausīties un skatīties pie mums it kā nav. Toties antenu sētnieks no komunālās mājas jumta novākt var, jo tā, lūk bojā pilsētas arhitektonisko seju. Sevišķi briesmīga man tā neliekas, un vai nu mazums pilsētā uz jumtiem tādu, kas paredzētas vietējiem sakariem. Arī par Eifeļa torņa celtniecību Parīzē vētraini debatēja, domājot, ka tas bojās pilsētas izskatu... Protams, ka ar kabeļu televīzijas plašāku izplatīšanos "antenu-jumtu" problēma izzudīs. Tāpat kā gandrīz pilnīgi izzuduši vietējās televīzijas antenu meži uz komunālo māju jumtiem.
Bet pagaidām, kamēr tiks atrisinātas tīri tehniskas grūtības, paraboliskās antenas kā saules spīdēs uz lodžijām un jumtiem.
Gribētos lūgt tās augstās amatpersonas, kuru rīcībā atrodas bēniņu atslēgas: neradīsim nevajadzīgas grūtības jau tā ne rozēm kaisītajā radiokonstruktoru dzīvē. Nebojāsim cits citam nervus.
Ja kāds domā, ka tur redzamās filmas un pārraides ir piebāztas ar pretpadomju aģitāciju, tad ļoti maldās. Vai vienkārši pārvērtē sevi. Pēc televīzijas spriežot, ārzemnieku  priekšstati vairāk līdzinās nezināšanai par mūsu valsti, nevis naidam.
Un beidzot īss kopsavilkums. Ar nelielām zināšanām radiotehnikā un kolosālu darbu pavadoņu televīzijas uztvērēju ir iespējams uzbūvēt.  Deficītas radiodetaļas ir vajadzīgas pavisam nedaudz. Tas arī īsumā viss. Ja jūs interesē vēl kas radiotehnisks - rakstiet! Mana adrese: 228300, Ogrē, ---.

 VOLDEMĀRS KETNERS 

Par PSRS pirmo pavadoņu televīzijas uztveršanas kompleksu 1989. gadā Voldemārs Ketners 34. radioamatieru izstādē Maskavā ieguva trīs galvenās vietas un Tautas saimniecības sasniegumu izstādes (ВДНХ) Zelta medaļu.

                     

                               Voldemārs Ketners 1989. gadā uz žurnāla "Радио" vāka

Lūk,  arī raksts krievu valodā no 1989/11 žurnāla "Радио":