Kā tas bija: Paštaisīts superaugsto frekvenču konvertors

Izbrīvēju laiku, lai apciemotu Rīgas Tehniskās universitātes Elektronikas un telekomunikāciju fakultāti Āzenes ielā 12, kas pēc remonta ir kļuvusi daudz glītāka. Tikos ar asoc. prof. Arni Gulbi. Viņš tur pasniedz studiju kursu "Satelītu televīzija". Tas ir brīvās izvēles statusā ar 2 KP (kredīta punktiem), bet šogad nav pieteicies neviens students. Bēdīgi gan, bet kāds gan tur brīnums, un kuru vēl Latvijā interesē satelītu televīzija, ja studējošo skaits augstākās izglītības iestādēs visu laiku sarūk - 10 gadu laikā studentu skaits ir krities par 35%, 2016/2017. akadēmiskajā gadā par 1,6%? Kā ierasts, vairums jauno studentu (43%) ir izvēlējušies vieglāko ceļu - apgūt sociālās un humanitārās zinātnes.

Saruna ar profesoru bija gara un, protams, par satelītu televīziju. Beigās paņēmu atpakaļ savus mikroviļņu konvertorus ar kuriem 90. gadu sākumā "medīju" televīzijas programmas no pavadoņiem. Abi tie ir unikāli, katrs ar savu stāstu: viens ir paštaisīts, bet otrs - 1992. gadā Krievijā rūpnieciski ražots. Sākumā biju nolēmis tikai nofotografēt, lai pastāstītu blogā ko vairāk par saviem agrīnajiem eksperimentiem, bet ja jau to studentu nav, ko eksponāti lieki gulēs plauktā? Galu galā, es vienmēr esmu ar mieru aiziet uz ETF un padalīties ar savu pieredzi, ja vien uzradīsies interesenti.

Lēni izjaucu mikroviļņu konvertoru ar kuru 1991. gada beigās Mežaparkā pirmo reizi uztvēru signālu no satelīta un naktī nevarēju aizmigt. Bija tik liela atmiņu kaskāde un nostaļģija, ka tik turies! Tas bija tik sen, un tā vairs nav patiesība. Tomēr liecība ir liecība. Nu, mēģināšu ko vairāk pastatīt tiem, kam šīs lietas interesē.

Ar šo konvertoru man izdevās pirmo reizi uztvert televīzijas signālu no satelīta

Ilgais tapšanas process

Pēc satelīttelevīzijas pārraižu uzsākšanas Eiropā 11 un 12 GHz diapazonos, PSRS teritorijā lavīnveidīgi pieauga pieprasījums pēc mikroviļņu (3 cm diapazona) tehnikas. Atšķirībā no augstu tehnoloģiski attīstītajām rietumvalstīm un Japānas, kur uzreiz tika izstrādāta attiecīga aparatūra, kas nodrošināja augstu jūtību un zemu trokšņu līmeni, šeit situācija bija tāda, ka vietējā rūpnieciski izgatavotā plaša patēriņa produkcija tik augstām frekvencēm vienkārši nebija vispār. PSRS satelītu televīzijas attīstību kavēja gan nepietiekošs speciālistu un radioamatieru zināšanu līmenis par SAF tehniku, gan deficītas detaļu trūkums, kas ļautu radīt šādu jaunu aparatūru. Toreiz visu noteica PSRS militāri rūpnieciskā kompleksa vajadzības un, mēs visi kļuvām par šīs armijas sistēmas ķīlniekiem. Kaut kādi vispārēji mikroviļņu konvertoru apraksti 80. gadu beigās tomēr parādījās, piemēram, bulgāru žurnālā par elektroniku un dažos krievu izdevumos. Ārzemēs jau neko tādu nevajadzēja, tur viss bija - cilvēki vienkārši gāja uz veikalu un pirka gatavu, nevis, kā PSRS pilsoņi, mocījās un būvēja paši. Konvertors bija pati dārgākā satelītu televīzijas iekārta, turklāt tā bija ļoti grūti atkārtojama konstrukcija.

Pirmās mikroviļņu konvertoru (ar tiešo frekvenču pārveidošanu) shēmas

Pateicoties Voldemāram Ketneram, visi nepieciešamie mikroviļņu konvertora rasējumi man bija jau 1990. gadā, kad es Ogrē iegādājos brošūras. Sīkāk par to jau rakstīju publikācijā "Ketnera mantojums: Satelītu televīzija Latvijā 80. gadu beigās". Tomēr pagāja gandrīz divi gadi, kamēr man izdevās sasniegt iecerēto: pašam pirmo reizi uztvert televīzijas signālu (itāļu programma RAI UNO) no pavadoņa (10° E EUTELSAT II-F-2). Šī konstrukcija ar Ganna diodi (tajā ir arī vēl otra - jaucēja diode) tapa Rīgas radiorūpnīcas (RRR) Metroloģijas daļā. Ēkas pirmajā stāvā atradās mehāniskais cehs - darbnīca, un mūsu meistari savu arodu prata lieliski. Tur varēja sarunāt no duralumīnija sagataves izvirpot un izfrēzēt "pašu velnu", faktiski jebkuru nepieciešamo detaļu. Ir jāatzīst, ka diez vai es toreiz šo konstrukciju saliktu viens pats - daudz palīdzēja Ludis no Jūrmalas, darba kolēģis, kura uzvārdu es diemžēl vairs neatceros. Mikroviļņu konvertora konstruktors bija Didzis Liepkalns, pašlaik uzņēmuma "SAF Tehnika" Tehniskais Direktors. Bez viņa rasējumiem un apraksta mēs droši vien neko prātīgu nebūtu paveikuši! Manam radiorūpnīcas darba kolēģim Ludim sieva no Itālijas atveda jau gatavu japāņu "sapņu" LNB. Tajā laikā es biju apsēsts ar satelītu televīziju - jau samontēju un saregulēju pirmo uztvērēju. Tad Ludis paštaisīto "galvu" man vienkārši atdeva tālākiem eksperimentiem. Cik gan neizsakāmi laimīgs es biju! Uzbūvēju konvertoram pirmās starpfrekvences pastiprinātāju un novēru tā ierosināšanos, bija arī krietni jānopūlas ar Ganna diodes ģeneratora frekvences stabilitāti un jaucēja diodes joslas filtra izgatavošanas precizitāti, vēl jāizvirpo un jāpulē dažādi apstarotāji un viļņvadi. V. Ketners vēlāk teica, ka paši 11 GHz konvertorus ir uzbūvējuši vairāki radioamatieri, tomēr es nedomāju, ka daudzi no viņiem to lietu noveda līdz galam. Kaut kur Krievijā tapa pat eksotiskas konvertoru konstrukcijas ar klistroniem... 90. gadu sākumā es personiski pazinu tikai vienu cilvēku, kuram pašam bija izdevies uzbūvēt un palaist SAF konvertoru. Juris Andersons toreiz strādāja Baldones observatorijā. Mēs kopā daudz eksperimentējām un regulējām savas konstrukcijas. Bez speciālas mērtehnikas Ganna diodes heterodinu bija samērā grūti noregulēt. Atceros, ka frekvences precīzai regulēšanai bija nepieciešams mērtilts. Pārbaudīt pašu faktu, ka heterodins vispār strādā (notiek superaugstfrekvences svārstību process) un, rupji noregulēt to uz 10 GHz frekvenci varēja ar interferences metodi: pie rezonatora izejas spraugas bija jānovieto SAF diodi ar indikatoru, bet otrā pusē signālu atstarojošu plāksni, tad ar lineālu jānosaka attālums starp sprieguma mezglu minimumu punktiem. Šķiet, ka laba 3 cm diapazona mikroviļņu tehnika bija pieejama tikai Valsts standartizācijas un metroloģijas centā. Tur arī izdevās sarunāt paštaisītajai "galvai" precīzi iestādīt 10 GHz ferkvenci. Šis process nebija no vienkāršajiem, jo kad heterodina rezonatora kameru savienoja kopā jaucēja daļu, frekvence mainījās - bija jāregulē vēlreiz. Mežaparkā Tālim Galdiņam pie mājas dārzā bija uzstādīta 2,5 m diametra paštaisīta paraboliskā antena. Tur Liepkalna konstrukcija vairs daudz neatšķīrās no japāņu rūpnieciski izgatavotā LNB, tikai Ganna diodes ģenerētie 10 GHz uzreiz pēc ieslēgšanas nedaudz "peldēja" prom (process stabilizējās apmēram pusstundas laikā), bet to jau varēja pieregulēt ar uztvērēja palīdzību. Savu pirmo „bildi” no satelīta es noķēru Mežaparkā ar daudz mazāku antenu - 67 cm "ledus ragaviņām", par kurām jau rakstīju vienā no savām publikācijām. Toreiz nespēju šo faktu pat uzreiz pieņemt, jo emocijas bija ļoti spēcīgas - jutos tik laimīgs, kā vēl nekad! Patiesībā radiotehnikas skaistums slēpjas tajā apstāklī, ka pie mērķa var nonākt ar visdažādākajiem tehniskajiem risinājumiem. Es gandarīts, eiforijā toreiz kalu nākotnes plānus. Pat tagad, pēc 27 gadiem, es joprojām atceros to nakti, it kā tas būtu noticis vakar... Nu, es varu tikai apbrīnot savu toreizējo, nebeidzamo entuziasmu. Jā, piekrītu, normālos apstākļos attēls ar paštaisītu konvertoru un maza diametra antenu bija nebaudāms. Tomēr, kas par to, ka ar stipru troksni, bet bija taču! Dažreiz "uzsita" pat krāsas (manā 3УСЦТ televizorā nostrādāja PAL sistēmas atpazīšana, darbojās arī piespiedu krāsu režīms - biju uztaisījis speciālu slēdzi vājākam video signālam), vīrieti no sievietes atšķirt varēja un to, ko cilvēki runāja arī varēja saprast. Konstrukcija darbojās, bet es tikai visu laiku prātoju kā to vēl uzlabot, jo tad nevarēju atļauties uzstādīt ļoti lielu parabolisko antenu vai nopirkt japāņu LNB. Vācu un aizrautīgi pētīju visu pieejamo informāciju par satelītu tēmu, kas pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā saradās aizvien vairāk un vairāk.

Apmēram gadu es skatījos ASTRA programmas ar paštaisīto konvertoru - vismaz 6 dB troksni un 1,4 m diametra no 2 mm biezas alumīnija loksnes izgatavotu parabolisko antenu, kuru nopirku Rīgā, kaut kur Imantā no "rokas". Man šķiet, ka tur vēl pirms Unisat uzņēmuma dibināšanas bija neliela šādu antenu ražotne. Jāsaka, ka ļoti ātri saradās arī visādi kooperatīvi, firmas, kas tādas antenas veda gan no Polijas, gan bijušās PSRS teritorijas (Ukrainas, Baltkrievijas).

SAF konvertora apraksts

1 – apaļš viļņvads ar apstarotāju;

2 – pāreja no apaļa uz taisnstūrveida viļņvadu (polarizators);

3 – taisnstūrveida viļņvads;

4 – rezonators;

5 – rezonatora vāciņš;

6 – bloķējošā kondensatora augšējais klājums;

7 – Ganna diodes piespiešanas skrūve;

8 – starpfrekvences pastiprinātāja korpuss.

SAF konvertors ir paredzēts uzstādīšanai paraboliskās antenas fokusā ar attiecību F/D = 0,2 – 0,4. To nosaka apstarotāja gredzenu konstrukcija. Piemēram, V. Ketnera WALKET antenai D = 2 m, F = 750 mm, bet F/D = 0,375. Konvertors pazemina pavadoņa signālu par 10 GHz ar 5 – 6 dB trokšņu līmeni uz frekvenču joslu 0,95 – 1,36 GHz. Frekvenču joslā 10.95 – 11,36 GHz konvertors signālu nepastiprina, tāpēc trokšņu līmeni var kompensēt tikai ar lielāka diametra parabolisko antenu. Ja Ku diapazona pastiprinātāju nelieto, tad shēma iznāk visai vienkārša – visu nepieciešamo pastiprinājumu nodrošina starpfrekvences pastiprinātājs 0,95 – 1,36 GHz frekvenču joslā. Par starpferkvenci gādā jaucēja Šotkī diode VD1 AA112A (es eksperimentēju ar AA111Б, AA113A), bet galveno lomu konvertora konstrukcijā spēlē heterodina Ganna diode VD3 AA703A (3A703A, AA715A, 3A715A, AA723A, 3A723A). Tiek uzskaitīts, ka vismazākais trokšņu līmenis piemīt balansa jaucējiem, kuros heterodina troksnis pašiznīcinās. Taču, ja konvertora konstrukcijā izmanto heterodinu ar Ganna diodi, divu jaucēja diožu summārais trokšņu līmenis var pat pārsniegt heterodina trokšņu līmeni, turklāt abas šīs diodes ir jāpiemeklē ar vienādiem parametriem, ko kādreiz bija ļoti grūti izdarīt. Konvertora jaucēja konstrukcijai nepieciešamās diodes bija deficīta prece, tāpēc grūti atrodamas un dārgas.

SAF konvertora shēma

SAF konvertora starpfrekvences pastiprinātāja montāžas shēma

AA703A – ir SAF ģeneratora diode, kas izgatavota no gallija savienojumiem. Brīvā veidā gallijs nav sastopams, jo ir samērā ķīmiski aktīvs. Neskatoties uz to, ka tai faktiski nav pusvadītājam tipiskās p-n pārejas, Ganna diode vienalga tiek uzskatīta par vienu no diožu tipiem. Vēl to sauc arī par iekārtu ar tilpuma nenoteiktību. Šī diode ir pati svarīgākā konvertora detaļa. Ganna diodei piemīt negatīva diferenciālā pretestība (NDR – Negative Differential Resistance) tāpēc agrāk tās bieži pielietoja kā mazjaudīgus mikroviļņu ģeneratorus. Tā sastāv no n-tipa pusvadītāja, kurā elektoni ir vairākuma lēdiņnesēji. Ganna efekts izpaužas katru reizi, kad spriegums, kas tiek pielikts pusvadītājam, pārsniedz kritisko slieksni – sākas superaugsfrekvences svārstību ģenerācijas process. Palielinot spriegumu uz šādas diodes, pieaug arī strāva, bet kad tiek sasniegta robežvērtība, strāva noteiktā intervālā samazinās, ko tad arī sauc par negatīvās pretestības apgabalu. Summārā ķēdes diferenciālā pretestība kļūst vienāda ar nulli, jo diodes negatīvā pretestība samazinās, kad ķēdes pretestība ir pozitīva, kas izraisa svārstību rašanos 5 – 35 GHz frekvenču diapazonā. Ja Ganna diodei pieslēdz rezonatoru, frekvenci maz ietekmē barošanas sprieguma un temperatūras izmaiņas, bet gan tikai paša rezonatora parametri.

Ganna diodes 3A703Б parametri:

Frekvenču diapazons 8.24 - 12.5 GHz
Darba strāva, pie U = 8.5V 320mA (pie T=+25C)
390mA (pie T=-60C)
270mA (pie T=+60C)
Induktivitāte 1.7nH
Diodes pretestība 3 - 20 Ohm
Darba līdzspriegums 8.5V
Izejas jauda 20mW

Konvertors strādā sekojoši. Starpfrekvences signāls cauri atdalošajam kondensatoram C2 tiek padots uz maztrokšņojoša tranzistora VT1 ieeju, kura slodze ir induktivitāte L2. Otra pastiprinātāja kaskāde ar tranzistoru VT2 ir tieši tāda pati kā pirmā. Galīgā starpfrekvences pastiprināšana notiek ar tranzistoru VT3 līdz līmenim ne mazākam par 25 dB. Tāpat kā pirmajā kaskādē, arī starpfrekvences pastiprinātājā tranzistoru VT2 un VT3 kolektoru ķēdēs tiek izmantotas induktivitātes L3 un L4. Induktivitātes L2, L3 un L4 nosaka starpfrekvences pastiprinātāja frekvenču joslas platumu. 0,95 – 1,36 GHz. Rezistors R9 tranzistora VT3 emitera ķēdē rada negatīvu līdzstrāvas atgriezenisko saiti, kas caur R2, R4 un R6 tiek padota attiecīgi uz tranzistoru VT1, VT2 un VT3 bāzēm. Rezistors R10 ierobežo strāvu, kas plūst cauri parametriskajam stabilitronam VD2 (KC162A). Līdzstrāvas stiprumu, kas plūst cauri tranzistoriem VT1 – VT3 var mainīt ar rezistoriem R3, R5 un R7. Kolektora strāvas stiprums nosaka tranzistora trokšņa raksturlielumus, tāpēc to vajag optimāli pieregulēt katram tranzistoram atsevišķi, īpaši svarīgi tas ir pirmajam VT1. Caur induktivitāti L1 un rezistoru R1 plūst jaucēja diodes VD2 darba punkta nobīdes līdzstrāva. Kontrolpunkts KT1 ir paredzēts miliampērrmetra pieslēgšanai, lai izmērītu šo strāvu. Uz konvertoru barošanas spriegums (9 – 12 V) tiek padota to pašu kabeli, pa kuru uz uztvērēju nonāk starpfrekvences signāls. Induktivitāte L5 un kondensators C15 atsaista augstfrekvences signālu no barošanas ķēdes.
Man galvenā problēma bija ar pašierosināšanos. Pastiprinātāja kastītes vāciņu smērēju ar grafītu un mocījos ar frekvenču joslas linearitāti. Nevarēju ierosināšanos nekādi novērst, arī pastiprinājums frekvenču diapazona beigās ievērojami kritās (tur pie vainas varēja būt arī uztvērēja ieejas bloks - pārskaņojamais konvertors). Pirmo „bildi” no satelīta es dabūju ar citu, līdzīgu starpfrekvences pastiprinātāja shēmu. "UKW-Berichte" 1986/3 starpfrekvences pastiprinātājs darbojās nevainojami, tikai tranzistori tika aizstāti ar padomju analogiem - pirmais bija KT3132, bet divi pārējie - KT3115.

1991. gadā es nevarēju pilnībā atkārtot visu M. Vidmara mikroviļņu konvertora shēmu. Toreiz tas izrādījās velnišķīgi sarežģīts inženiertehniskais uzdevums: vispirms jau pašu GaAs lauktranzistoru pieejamība bija ļoti ierobežota, tad 10 GHz heterodinam vajadzēja "tableti" - dielektrisko rezonatoru, tāpat shēma bija jāsaliek uz teflona plāksnes ar noteiktu dielektrisko caurlaidību, kur nu vēl šo konstrukciju pareizi noregulēt... Manas publikācijas "Satelītu televīzija Rietumeiropā 80. gadu vidū" beigās interesenti var sīkāk papētīt Matjaz Vidmar SAF konvertora shēmu: "Empgfangsanlage für TV-Satelliten Tei 1: Rauscharmer 11-GHz-Konverter", kas tika publicēta "UKW-Berichte" 1986. gada marta numurā.
Teorētiski arī Liepkalna "galvai" varēja uzbūvēt 10,95 – 11,75 GHz diapazona trīs kaskāžu pastiprinātāju (20 - 23 dB ar trokšņa līmeni 3 dB), bet praktiski man tas neizdevās, kaut arī mēģināju to izdarīt. Attiecīga shēma tika publicēta krievu žurnāla "Радио" 1991. gada jūlija numurā. Raksta autors bija Vladimirs Botvinovs no Ukrainas. Man jau atvilktnē gaidīja sagatavota (izvirpota un izfrēzēta) speciāla viļņvadu pāreja ar divām zondēm katrā galā, ko pieskrūvēt konvertoram kopā ar pastiprinātāju, kas pēc izskata stipri atgādināja santehnikas konstrukciju, bet problēmas radās ar pirmajiem krievu gallija arsenīda lauktranzistoriem АП326A2. Tie vienkārši "lidoja ārā" no statistiskās elektrības, bija dārgi un grūti atrodami, turklāt vēl tā barošana: -5 V un +3,5 V. Spriegums bija jāpadod uz lauktranzistoriem noteiktā secībā - vispirms negatīvais spriegums uz tranzistora p-n pārejas aizvaru un tikai pēc tam pozitīvais uz izteci, dēļ kā nācās taisīt "galvai" speciālu pārveidotāju. Ja šo nosacījumu neievēroja, tad dārgie lauktranzistori izgāja no ierindas. Tranzistorus АП324, АП326 pārdeva iepakotus svina apvalkos. Nelīdzēja pat speciāla iezemēta rokas aproce un tas, ka lodāmurs tika atslēgts uz lodēšanas brīdi no barošanas avota. Šos tranzistorus "dzīvus" ielodēt platē man tā arī neizdevās. Lūk, manis sastādītā padomju tranzistoru tehnisko datu tabula, kas ir saglabājusies no 90. gadiem.

10,95 – 11,75 GHz pastiprinātāja plate un shēma no žurnāla "Радио" 1991/7

Diemžēl mans paštaisītais konvertors nav saglabājies komplektācijā ar starpfrekvences pastiprinātāju, jo 90. gados es daudz eksperimentēju ar dažādām shēmām, pēdējo konstrukciju taisīju nevis ar trim, bet četriem tranzistoriem jau plašākā frekvenču joslā 0,95 – 1,75 GHz pēc Ketnera apraksta. Lūk, kā izskatās SAF konvertora shēma ar Voldemāra Ketnera paskaidrojumu krievu valodā, ka "galvas" tehniskos parametrus laika gaitā tomēr nav izdevies būtiski uzlabot.

SAF konvertora konstrukcija

1991. gadā SAF konvertora mehāniskā daļa tika būvēta pēc Didža Liepkalna rasējumiem no duralumīnija ДТ-16.

Atstarojies no paraboliskās antenas, satelīta signāls nokļūst apaļā viļņvadā, kura iekšējai virsmai, lai mazinātu zudumus, ir jābūt pulētai. Tālāk signāls caur pāreju-polarizatoru no apaļas formas viļņvada nonāk taisnstūrveida viļņvadā, kas konstruktīvi sastāv no divām simetriskām daļām. Starp šīm daļām ir iespiesta noteiktas konfigurācijas vara folija, kas rada elektrisko līniju. Šī līnija satelīta frekvenču diapazonā nodrošina jaucēja diodei VD1 tukšgaitas režīmu, bet signāla "spoguļa" režīmam īsslēgumu, kas samazina frekvenču pārveidošanas zudumus. Starpfrekvences signāls no diodes VD1 caur joslas filtru nokļūst pastiprinātājā. Šis filtrs rada īsslēgumu heterodina un satelīta frekvencēm. Starp divām 1 mm biezām ftoroplasta strēmelēm ir iespiesta elektriskā līnija no vara folijas, pie kuras ir pielodēta jaucēja diode. Lai samazinātu induktivitāti, diodes VD1 izvadi ir atstāti pēc iespējas īsāki. Pie otras taisnstūrveida viļņvada puses ir pieskrūvēts 10 GHz heterodins ar Ganna diodi, kas atrodas cilindriskā rezonatorā. Diodes barošana ir bloķēta ar konstruktīvu kondensatoru. Cilindriskajā rezonatorā atrodas viļņvada sprauga, caur kuru heterodina signāls tiek padots uz jaucēja diodi. SAF konvertora regulēšanu sāk ar heterodinu, kuru savāc atsevišķi no pārejās konstrukcijas, un pieslēdz to maināmam līdzsprieguma avotam (0 - 12 V). Šajā procesā ļoti svarīgi ir ievērot polaritāti - platajam diodes AA703A izvadam ir jāpieslēdz negatīvs spriegums. Pamazām spriegumu mainot, pie cilindriskā rezonatora viļņvada spraugas kontrolē elektromagnētiskā lauka intensitāti, izmantojot šim nolūkam centimetru viļņu diapazona diodi. Pie šīs diodes ir pieslēgta mērierīce - mikroampermetrs. Ja pie 12 V sprieguma mikroampermetra rādījums nav maksimāls, tad pie rezonatora apakšas ar skrūvi M2 piestiprina 2 - 3 mm biezu ftoroplasta paplāksni, iepriekš izgriežot tajā caurumu Ganna diodei. Pielasot ftoroplasta paplākšņa biezumu un izmēru, panāk stabilu ģenerāciju. Šim nolūkam lieto speciālu atstarojošo plāksni vai mērtiltu. Kad mikroampermetra rādījums izmainās no viena minimuma līdz otram, ir jāizmēra attālums starp diviem plāksnes stāvokļiem. Tas būs pusviļņa garums gaisā: 10 GHz - 15 mm. Heterodina frekvenci pieregulē ar ftoroplasta skrūvi M5, kas ir ieskrūvēta rezonatora vāciņā. Kad ir iegūta vajadzīgā frekvence, heterodinu pieslēdz pie starpfrekvences pastiprinātāja un izmēra strāvu, kas plūst cauri diodei VD1 AA112A. Tai ir jābūt 2 - 5 mA robežās. Ja konvertors barojās no 9 -12 V, tad kopējais strāvas patēriņš nav lielāks par 350 mA.