Ketnera mantojums: Satelītu televīzija Latvijā 80. gadu beigās

Satelītu televīzijas bums sasniedza PSRS īsi pirms tās sabrukšanas – 1989. gadā. „Process ir sācies!” reiz zīmīgi teica Mihails Garbačovs. Lai sakārtotu iekšējo ekonomiku, viņš pēc nākšanas pie varas 1985. gadā valstī uzsāka lielu ražošanas reformu programmu. 1988. gadā tika izsludināts „Kooperatīvu likums”. Tas atļāva noteiktās nozarēs izveidot no valsts kontroles brīvākus uzņēmumus, neieviešot tirgus ekonomiku. Tajā pašā gadā notika vēl viena nozīmīga lieta – tika samazināta preses kontrole un pasludināta atvērtības politika. Kā mēs visi jau labi zinām, Berlīnes mūris tika „gāzts” 1989. gada 9. novembrī, bet Austrumvācija oficiāli pievienojās Rietumvācijai 1990. gada 3. oktobrī. Tāds bija valdošais politiskais fons tajā laikā, kad PSRS sastāvā esošās Baltijas republikas pirmās saņēma „individuālās satelītu televīzijas uztveršanas” triecienu. Var tikai apbrīnot Voldemāra Ketnera nebeidzamo entuziasmu, enerģiju un lielās darba spējas, kad viņš nolēma šo radušos situāciju izmantot savā labā. Ne velti viņa pirmo parabolisko antenu grezno uzraksts „WALKET”! Tas vēlāk izrādījās labs sākums kaut kam vēl lielākam – Ogres televīzijas projektam. Didzis Pučs, kas pazina Ketneru personiski, atceras, ka pēc nokļūšanas uz vienīgā tajā laikā PSRS elektronikas tematikai veltītā žurnāla «Радио» vāka 1989. gadā, viņam „bizness ar shēmu publikācijām un spiestajām platēm aizgāja nopietni”. Tomēr nekas vairāk par paša autora foto žurnālā "Радио" tā arī publicēts netika. Šis PSRS elektronikas flagmanis kā pirmo, samērā vēlu - 1990. gada novembra numurā iespieda S. Sotņikova modulārās individuālās uztveršanas iekārtas aprakstu: vēlāk bija vesels publikāciju cikls, no kura nebija nekāda praktiska labuma, jo šo konstrukciju neviens nevarēja atkārtot (varbūt tāds arī bija īstais nolūks). Vēsturiski iznāca tā, ka Voldemārs Ketners ne tikai pirmais visā PSRS radīja individuālo satelītu televīzijas uztveršanas aparatūru, bet visas savas konstrukcijas arī rūpīgi aprakstīja, turklāt izmantoja tajās tikai vietējās, padomju  rūpniecības ražotās detaļas. Gluži tāpat kā ārzemju izstrādājumiem, dizains un tehniskais izpildījums viņa konstrukcijām bija ļoti augstā līmenī. Tagad to ir grūti stādīties priekšā, bet no Krievijas vēstules pienāca ar maisiem, jo internets un mobilie tālruņi vēl nebija. 2 un 2,5 m diametra parabolisko antenu izgatavošanas procesu, Didža Liepkalna 10,95 - 11,36 GHz mikroviļņu konvertora, jeb "galvas" rasējumus  un sava satelītu uztvērēja Walket SAT-2 konstrukcijas aprakstu Ketners sagatavoja krieviski, jo šo valodu pārzināja lielākais vairums PSRS iedzīvotāju, turklāt arī latvieši tad to vēl labi prata. Acīm redzot, nebija jēgas biznesu attīstīt tikai Latvijā, kur sākumā par šo jaunu tehnoloģiju interesējās mazs vietējo entuziastu "pulciņš". Ar visu cilvēku lērumu nemaz tik viegli nevarēja tikt galā, bet sākumā viņš darbojās viens pats, jo satelītu televīzijas laboratorija "WALKET" izveidojās nedaudz vēlāk - 1990. gada 2. janvārī. Daudzi sākumā brauca pie Voldemāra Ketnera uz mājām, lai tikai ieraudzītu tā laika „brīnumu” – satelītu televīziju, pārliecinātos, ka viss patiešām reāli darbojas un nopirktu trīs brošūras, kas katra maksāja 10 rubļus.

Voldemāra Ketnera antena 1988. gadā

1989. gadā kopā vēl ar kādu entuziastu es biju aizbraucis pie Ketnera uz Ogri, jo radās nepārvarama vēlme pašam uzbūvēt savu satelītu televīzijas uztvērēju un kaut kā tikt pie paraboliskās antenas un galvas. Bez shēmām jau neko izdarīt nevarēja, tas nu bija vairāk nekā skaidrs! Raksts „Pasaules iekarošana” no žurnāla „Liesma” 1989. gada janvāra numura man ir palicis no tiem laikiem – neesmu to speciāli meklējis. Tā arī to glabāju visus šos daudzos gadus... Ja tagad paskatos atpakaļ, tad skaidri redzu, ka viena šī publikācija toreiz izmainīja visu manu dzīvi, jo es mērķtiecīgi sāku iet satelītu televīzijas virzienā. 1985. gadā es biju uzsācis studijas pirmajā kursā RPI Radiotehnikas un sakaru fakultātē 0705 specialitātē „Radioaparatūras konstruēšana un tehnoloģija”, bet 1989. gadā radās citas prioritātes - vajadzēja pelnīt naudu ģimenei (šajā gadā es apcerējos), nevis iet uz lekcijām un dzert alu. Es nebiju nekāds izcilais students, jo ielaidu parādus, paņēmu akadēmisko atvaļinājumu, tad vēlāk pārgāju uz vakara nodaļu un beidzot uz ilgiem gadiem atmetu studijām ar roku. Godīgi sakot, tad vairs necerēju atsākt mācības, bet vēlāk viss notika citādi... No 1989. gada līdz 1994. gadam, kad rūpniecība Latvijā faktiski sabruka, remontēju mēraparatūru Rīgas radiorūpnīcas (RRR) Metroloģijas daļā. Pēc 1991. gada, kad Latvija atguva neatkarību, izveidojās SIA "Metrologs". Taisījām decimetru viļņu konvertorus, barošanas blokus, antenas un signāla dalītājus. Neliela atkāpe no satelītu tematikas: attēlos var redzēt mūsu tā laika produkciju. Starp citu, decimetru viļņu antena labi kalpo joprojām.

Kādu laiku bija stabils pieprasījums, bet vēlāk sāka pietrūkt vietējās, padomju rūpnīcās ražotās detaļas, turklāt robeža jau bija vaļā, un ļoti daudzi sadzīvei nepieciešamās lietas sāka ievest no Polijas. PSRS ražotajiem televizoriem bija divas antenu ieejas - MV un DMV, bet ārzemju modeļiem tikai viena, abiem diapazoniem kopīga. Daudziem padomju 3УСЦТ televizoriem nebija PAL bloku un video ieeju. Man tas viss kļuva par papildus peļņas avotu. Gan Voldemārs Ketners, gan Juris Lapinskis bija bieži Radiorūpnīcas vecā korpusa Radiotehnikas ielā 41 (tagad Mūkusalas iela) viesi. Bez labas mēraparatūras elektronikā neko daudz izdarīt nevarēja, turklāt metrologos mums bija lielisks, latvisks kolektīvs, ko nevarēja teikt par visām RRR struktūrvienībām. Ar abiem šiem vīriem, kuriem neapšaubāmi bija liela ietekme uz Latvijas radioelektronikas attīstību, es, izmantojot radušos iespēju, iepazinos tuvāk. No Jura Lapinska es jau krietni senāk Mārupē biju pircis grupas Pink Floyd un Jean-Michel Jarre albumu magnētisko lenšu ierakstus. Reiz satiku viņu arī RTU Elektronikas un telekomunikāciju fakultātē. Bija miris Dr. inž. asoc. prof. Valentīns Juršēvičs, un Lapinskis pēc sava slavenā, spēcīgā rokas spiediena man filozofiski pateica arī zīmīgus vārdus: "Tas ir baigi netaisnīgi no Dieviņa puses... Tiklīdz tu cilvēks dzīvē kaut ko sasniedz, kaut cik iekārtojies, tev parādās nauda, labi draugi un interesanta nodarbošanās, tā jau ir jāguļas zārkā. Patiesībā - laika ir ļoti maz." Es uzreiz iedomājos pats par sevi - ko tad es jau esmu izdarījis un ko īsti vēl gribu paveikt?
Darbam Metroloģijas daļā bija ļoti lielas priekšrocības. Mēs vedām aparatūru uz valsts standartizācijas pārbaudēm, tāpat varējam arī iekļūt konstruktoru biroja „Orbīta” Krišjāņa Valdemāra ielā 139 bibliotēkā un lasīt žurnālus Infosat un Tele-satellite. Amplitūdas frekvenču raksturlīkņu mērītājs X1-50 ("svip" ģenerators) vispār bija neaizvietojams palīgs savu konstrukciju radīšanā.

Lūk, tieši mēraparatūras pieejamība bija noteicošais faktors, kas ļāva man uzbūvēt gan vairākus satelītuztvērējus, gan „galvu” ar Ganna diodi (pēc Didža Liepkalna rasējumiem). Uzreiz jāatzīstas, ka to visu es nepaveicu viens pats. Pirmkārt par iedvesmas avotu kalpoja sarunas ar Ketneru, viņa publikācijas, otrkārt SIA "Metrologs" man bija ļoti daudz domu biedru. Es pazinu vairākus cilvēkus, kas aizrāvās ar satelītu televīziju, faktiski viņi centās paši uzbūvēt savus uztvērējus, iegādāties LNB un paraboliskās antenas. Mēs apspriedām visu, kas tad notika satelītu televīzijas jomā - antenas, galvas, satelītus, dažādus shēmu risinājumus, kā arī gājām viens pie otra ciemos un testējām savas jau gatavās konstrukcijas. Juris Boldiševics, Uldis Bendrāts, Imants un, protams, Ludis Lapiņš ar kura gādību tapa mans mikroviļņu konvertors, ir tikai daži no tiem vārdiem, kurus vēl atceros no radiorūpnīcas laikiem. Ketnera Walket SAT-2 zināmā mērā bija unikāls satelītuztvērējs, jo "tauta" meklēja vienkāršāku risinājumu un pārsvarā centās atkārtot Matjaz Vidmar rietumvācu žurnālā  UKW-Berichte 1986. gadā publicēto shēmu, kurai nevajadzēja pārāk sarežģītu regulēšanu. Interesenti to var sīkāk papētīt manā rakstā Satelītu televīzija Rietumeiropā 80. gadu otrajā pusē. Tomēr vistrakāk sākumā gāja ar antenām, jo to vienkārši nebija! Daudzi elektronikas entuziasti atceras PSRS laika vienīgo rūpniecisko ražojumu, leģendārās "bērnu ledus ragaviņas". Tā bija īsta paraboliskā antena no krievu iznīcinātāja radara ar ievērojamu pastiprinājumu, apmēram, 35 dBi, kuru kāda Padomju Savienības militārā rūpnīca lēti pārdeva kā izstrādājumu bērniem šļūkšanai ziemā no kalniņiem. Veikalos bija pieejami pat divi diametri - 0,57 m un 0,67 m. Fokusu šādām antenām varēja elementāri pārbaudīt ar šķiltavu vai baterijas palīdzību. Kad gaisma trāpīja fokusā un antenas izliekums bija tuvu ideālajam, tā vienmērīgi izgaismoja visu parabolas laukumu. Pēc biežiem veikala "Bērnu pasaule" apmeklējumiem, man beidzot arī uzsmaidīja veiksme. Iznāca tā, ka ar 67 cm diametra  alumīnija "bļodiņu", kuras fokusa attālums bija 28 cm un paštaisītu konvertoru, es 1991. gadā pirmo reizi arī uztvēru signālu no satelīta - man vienkārši nekā labāka tad vēl nebija!

PSRS laika 67 cm diametra paraboliskā antena - "ledus ragaviņas"

Tā man dažādiem eksperimentiem kalpoja  vēl ilgu laiku - apmēram līdz 2010. gadam. Atradu pat savas antenas foto. Tad gan paštaisītais mikroviļņu konvertors  jau sen bija nomainīts pret labāku, rūpniecisko LNB.

Pēc  1988. gadā V. Ketnera pašizdotās brošūras datiem, 2  un 2,5 m diametra paraboliskās antenas no stikla šķiedras un epoksīda sveķiem labs amatnieks varēja salīmēt pats. Tas nebija nekāds vienkāršais darbs, jo no betona pēc koordinātām vajadzēja izgatavot ļoti precīzu (1/2 mm) apgrieztas parabolas formu, kas kalpoja par šablonu topošajai antenai. Pēc attēliem no dažādiem padomju informācijas avotiem var izsekot līdzi sarežģītajam  paraboliskās antenas tapšanas procesam. Starp citu, Krievijā tas bija aktuāli līdz pat 90. gadi vidum, bet pie mums jau krietni ātrāk varēja iegādāties labas rūpnieciski izgatavotas paraboliskās antenas. 

Kā viens no pirmajiem Latvijā  nopietni ar parabolisko antenu izgatavošanu sāka nodarboties Vladimirs Freindts no Ogres, kas dzīvoja netālu no Voldemāra Ketnera. Viņam tā lieta aizgāja. Arī es pazinu cilvēkus, kas paši bija izgatavojuši savas paraboliskās antenas. Piemēram, viens no tiem bija Tālis Galdiņš, SIA Lattelekom Tīklu ekspluatācijas daļas direktors, kurš to Mežaparkā paveica 80. gadu beigās. Starp citu, viņš pēc Ketnera brošūras datiem bija uzbūvējis arī  satelītuztvērēju Walket SAT-2, turklāt tas darbojās. Domāju, ka Latvijā ir vēl daudzi citi satelītu televīzijas uztveršanas entuziasti ar līdzīgu pieredzi. Grūti iztēloties, ka tagad kāds, piemēram, varētu ņemt un pats uztaisīt 2,5 m lielu parabolisko antenu, turklāt vēl to uzstādīt uz savas mājas jumta vai dārzā. Cēsīs no stikla šķiedras tika  ražotas ļoti labas "pusofseta" paraboliskās antenas. Man viena tāda (D-1100) kalpo jau vairāk nekā desmit gadus. No Eiropas 80. gadu beigās gan mēs bijām stipri atpalikuši, bet jāņem vērā, ka Latvija tad vēl nebija atguvusi neatkarību. Tepat mums blakus, Varšavas centrā sociālistiskās Polijas pirmais satelītantenu ražotājs Svensat satelītu televīzijas uztveršanu noorganizēja jau 1987. gadā.

Svensat Varšavas centrā (Attēls no laikraksta "The Screen" 1987. gada 18. jūnijs)

Pašlaik analogā satelītu televīzija jau sen ir kļuvusi par daļu no vēstures. Nav vairs neviena pavadoņa, kas pārraidītu signālus šādā veidā - Astra pēdējā izslēdza vācu programmas 2012. gada 30. aprīlī. Tāpēc Voldemāra Ketnera mantojumam:  shēmām un aprakstiem nu jau ir cita vērtība - tās  mums stāsta par talantīgu cilvēku, konstruktoru un uzņēmēju, parāda mums viņa domu lidojumu. Jo darbs ir padarīts. Voldemārs Ketners aizsaulē aizgāja 2009. gada 10. jūlijā.

Voldemāra Ketnera pārdomas par savu darbu un radiotehnikas nākotni 1991. gada decembrī. WALKET TV arhīvs.