Neredzamā cīņa kosmosā - uzbrukumi sakaru pavadoņiem

 Satelītu "nolaupīšana"

Pirmais satelīta frekvenču traucēšanas (frequency jamming) uzbrukums tika vērsts pret persiešu valodā raidošajiem satelīttelevīzijas kanāliem 2003. gadā. Tas bija Telstar 12 satelīts, kas no Kalifornijas, ASV raidīja televīzijas programmas persiešu valodā. Traucējumu avots tika identificēts Havanā, Kubā. Drīz pēc tam sekoja vēl daudzi citi gan komerciālo telekomunikāciju, gan militāro satelītu "nolaupīšanas" gadījumi. Daži satelītoperatori vēlāk bija spieti atzīt, ka viņiem ir bijis grūti pieņemt domu, ka šādas iejaukšanās var būt kas vairāk par īslaicīgu parādību. 2007. gadā Tamilu tīģeri (LTTE) Šrilankā pārraidīja propagandas pārraidi no Intelsat satelītiem. 2009. gadā Brazīlijas varas iestādes arestēja 39 universitātes profesorus, elektriķus, kravas automašīnu pārvadātājus un lauksaimniekus, kuri bija izmantojuši mājās gatavotu aprīkojumu, lai nolaupītu ASV Jūras spēku satelīta FLTSAT-8 frekvenču resursus personiskajām vajadzībām. "Tas notika vairāk nekā piecus gadus," pastāstīja Selso Kamposs no Brazīlijas federālās policijas: "Tā kā sakaru kanāls bija atvērts, nevis šifrēts, daudzi cilvēki to izmantoja, lai sarunātos savā starpā, padarot pavadoni par personīgo CB radio." 1990. gada vidū Brazīlijas radiotehniķi atklāja, ka viņi var pāriet uz UHF frekvencēm, kas pieder  ASV Jūras spēku flotes satelītu sakaru sistēmai, jeb FLATSATCOM. Kopš tā laika viņi to ir darījuši. Mūsdienās satelīti, kurus pirāti sauc par Bolinha vai "mazu bumbiņu", Brazīlijā ir nacionāla parādība. "'Nav iespējams neatrast šādu aprīkojumu, kad mēs notveram organizētās noziedzības bandu", teica kāds  policists. "Operācija Satelīts" bija Brazīlijas pirmā plaša mēroga cīņa ar šo problēmu. 

 

2013. gada ASV tika uzlauztas Montānas un Mičiganas televīzijas staciju ārkārtas trauksmes sistēmas, un uzbrucēji pārraidīja ziņojumu par "zombiju apokalipsi". Nav skaidrs, vai nelegālā pārraide bija iespējama uzbrukuma dēļ pret satelītiem vai arī saistīta ar interneta izmantošanu. Detalizācijas trūkums ziņojumos daudziem drošības ekspertiem lika domāt, ka pirmā hipotēze ir visticamākā. Vispazīstamākais satelīta "nolaupīšanas", jeb vadības pārņemšanas gadījums notika 2007. un 2008. gadā. Jo īpaši nopietns uzbrukums tika novērots 2008. gada jūnijā, kad hakeri 9 minūtes ieguva NASA Terra Earth Observing System (EOS), jeb zemes novērošanas sistēmas satelīta vadību. Par laimi, uzbrucēji nesabojāja satelītu laikā, kad viņi to "nolaupīja". Uzlaušana divas reizes ietekmēja arī satelītu Landsat 7. Atšķirībā no Terra EOS incidenta, šī uzlaušana neietvēra vadības atņemšanu, taču piekļuve tik un tā tika iegūta. Vadības sistēmai ir iespējams nosūtīt nepareizas komandas, kas izraisa satelīta pagriešanos vai kustību, novirza saules paneļus un antenas nepareizos virzienos. Satelītu vadības pārņemšana tiek uzskatīta par ļoti grūti īstenojamu, jo satelītu aizsardzības drošības pasākumi ir ļoti efektīvi pret šāda veida tīšajiem uzbrukumiem. Tāpēc visizplatītākā satelītu uzlaušanas tehnika ir signāla nospiešana - "jamming", kad uzbrucējs vienkārši traucē likumīgo pārraidi. 



Satelītu sakaru traucēšanas metodes


2012. gada 19. jūlijā Eutelstat organizācija sava satelīta Eutelsat 25A klientiem paziņoja, ka ir noticis elektronisks uzbrukums. Lieljaudas traucējumus "veidoja trīs neatļautas DVB televīzijas pārraides". Eutelsat 25A darbojās ģeostacionārā orbītā 25,5° E (austrumu garumā). Tas bija tikai pusgrāda attālumā no Arabsat satelīta, kurā atradās Irānas telekomunikāciju dienests. Ziņojums ļāva pieņemt, ka Eutelsat ir precīzi noteicis traucējumu avotu, apgalvojot, ka "operators nekavējoties nosūtīs detalizētu ziņojumu ITU... ieskaitot visus pārraides parametrus, ekrānuzņēmumus un ģeogrāfiskās atrašanās vietas informāciju, ko esam reģistrējuši no traucējumu avota". Lieta tāda, ka Eutelsat vairāk nekā divus gadus bija cīnījies ar Arabsat un Irānu par Ku joslas frekvenču izmantošanas tiesībām šajā orbītas atrašanās vietā. Vairākkārtējie mēģinājumi, iesaistot kā starpnieku ITU, nespēja atrisināt strīdu: Irāna paziņoja, ka tās signālus traucē Eutelsat 25A, bet Eutelsat organizācija, ka tai, nevis Irānai vai Arabsat, ir tiesības uz Ku joslas frekvencēm šajā orbītas pozīcijā. ITU 2012. gada 4. jūlija sanāksme par Arabsat un Eutelsat strīdu tika pārtraukta tās pašas dienas vakarā. Desmit dienas vēlāk sākās signāla traucēšana, kas "izsita" no ierindas pusduci Eutelsat 25A retranslatoru. Arabsat amatpersonas nekavējoties neatbildēja uz pieprasījumu par viņu strīdu ar Eutelsat, tāpēc palika neskaidrs vai signāla traucēšana tika veikta ar Saūda Arābijas valdības akceptu. Amatpersonas tikai sacīja, ka Eutelsat varēja arī pārcelt savus "traucētos"  klientus kaut kur citur. Viss tas liek domāt, ka 2013. gadā komerciāla satelītu flotes operatora Eutelsat paziņojums par elektroniskās aizsardzības iekārtu izvietošanu uz viena no saviem jaunajiem satelītiem - Eutelsat 8 West B (E8WB) nebija nejaušība. 2015. gadā šis satelīts veiksmīgi tika palaists 8° W pozīcijā, pievienojoties Eutelsat un Ēģiptes kompānijas Nilesat pavadoņiem, kas jau darbojās blakus esošajā 7° W pozīcijā. Jāpiezīmē, ka 7/8° W apkārtne ir viena no visdinamiskākajām pasaules satelīttelevīzijas tirgū ar strauji augošu auditoriju un kanālu skaitu. Vairāk nekā 56 miljonu mājsaimniecību Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos jau ir aprīkotas ar 1300 arābu un starptautisko televīzijas kanālu uztveršanas iekārtām (DTH), ko tur nodrošina Eutelsat un Nilesat. Tādējādi Eutelsat 8 West B kļuva par pirmo komerciālo satelītu, kas tika aprīkots ar spēcīgām "antijamming" iekārtām. To pieļāva programma, kuru finansēja Francijas un Eiropas kosmosa aģentūras (ESA). Jaunās paaudzes E8WB frekvenču pārveidotājus būvēja Thales Alenia Space no Francijas un Itālijas. To darbības princips dod iespēju satelīta operatoriem un raidorganizācijām  ātri augšupejas saitē "uplink" pariet no vienas frekvences uz citu, izvairoties no traucējuma signāla. "Tas,  ko mēs reāli varam  darīt, ir palikt  vienu soli priekšā traucējumiem, izmantojot "uplink", sacīja Žaks Dutroncs, Eutelsat attīstības un jauninājumu nodaļas vadītājs. Vēlāk viņš apgalvoja, ka Eutelsat ir ieinteresēts to pašu tehnoloģiju izmantot daudziem saviem satelītiem, ņemot vērā, ka cena nemaz nav tik liela, kā ar traucējumu novēršanas un atdalīšanas tehnoloģijām "pārbāztajiem" telekomunikāciju militārajiem satelītiem.

Laiks rit strauji un sakaru (TV) pavadoņi tagad ir aprīkoti ne tikai ar "tupu pārveidotāju", kas raida "savā nodabā", bet arī ar  modernām elektroniskās aizsardzības iekārtām. Sakaru kanālu aizsardzība pret dabiskas un mākslīgas izcelsmes traucējumiem ir viena no galvenajām telekomunikāciju sistēmu izstrādes un darbības problēmām. Aizsardzības pret radio traucējumiem metodes tika izstrādātas divdesmitā gadsimta vidū, tās tika rūpīgi sistematizētas un aprakstītas  speciālajā literatūrā (pārsvarā angļu un krievu valodās). Latviešu valodā pēc šādām grāmatām nav tik lielas vajadzības, jo  pie mums šajā jomā ir maz speciālistu. Ja neskaita Venta-1, Latvijas pirmo Zemes mākslīgo pavadoni, ko polārajā orbītā  palaida 2017. gadā, nekas ievērības cienīgs vairs pie mums nav noticis, bet jāņem vērā, ka dažādu trokšņa aizsardzības metožu izmantošanu nosaka to ieviešanas tehniskās iespējas. Visplašāk gan šādas metodes izmanto un izstrādā īpašās un militārās sakaru sistēmās, tomēr arvien biežāk arī komerciālo sakaru sistēmu operatori ir spiesti izmantot aizsardzību pret radio traucējumiem. Iekārtu kompleksu, ko kosmosa kuģis novieto orbītā, sauc par lietderīgo slodzi. Iekārtas, kas atbalsta pavadoņa apakšsistēmu normālu darbību – telpisko orientāciju, siltuma kontroli, telemetrijas kontroli, navigāciju, strukturāli neiekļauj lietderīgajā slodzē. Tomēr tās darbojās, gluži tāpat kā elektroniskās aizsardzības sistēmas, pēdējo izmaksas var sasniegt pat 10% no kopējās sakaru pavadoņa vērtības. Kopējo satelītu nozari raksturo pastāvīga izaugsme. Dati, kas ir saistīti ar pasūtījumiem nākamajiem gadiem, apstiprina nozares izcilo stāvokli. Ir zināms, ka satelītu resursu īres izmaksas par 1 MHz ir aptuveni 3000 - 4000 $ (USD) mēnesī. Ja sakaru centrs ir pakļauts pastāvīgiem traucējumiem, kas ietekmē darba frekvenču joslu vairāk par 2 MHz, tad elektroniskās aizsardzības sistēmas izmantošana kļūst rentabla un garantēti atmaksāsies gada laikā. Nav nekāds brīnums, ka jaunākajos komerciālajos sakaru pavadoņos darbojās tādas elektroniskās aizsardzības sistēmas, kas mēģina apkarot traucējošos signālus. Tas, protams, ir liels papildus elektriskās enerģijas patēriņš, kas dažreiz pat laupa satelītiem iespēju pārraidīt signālus uz zemi.

Elektroniskā kara loma

Elektroniskajam karam (EW), nosakot konfliktu iznākumus visā pasaulē, ir aizvien lielāka loma, tomēr maz cilvēku novērtē tā nozīmi un vēl mazāk joprojām saprot tehnoloģiju. Tieši tāpēc arī tapa šis raksts latviski, lai palīdzētu mūsu cilvēkiem, dažādiem interesentiem labāk izprast samērā sarežģītu lietu. Par vienkāršu to nekādi nevar nosaukt! Atšķirībā no mehānikas un termodinamikas Jūs nevarat redzēt elektromagnētisko darbību. Mums visiem ir intuīcija, kas var palīdzēt izprast vienādojumus, kas raksturo siltuma pārnesi. Turklāt mēs zinām, ka, pieliekot spēku objektam, pastāv lielas iespējas, ka tas pārvietosies. Tomēr, tā kā elektromagnētika nav tik taustāma, var būt grūti izstrādāt līdzvērtīgu intuīciju. Mēs varam skaitliski atrisināt Maksvela vienādojumus, taču ir grūtāk izveidot šo saikni ar ikdienas dzīvi. Mēs neaizmirstam, kādā virzienā kaut kas virzīsies, ja to virzīsim, bet cik viegli ir atcerēties magnētiskā lauka virzienu, kas rodas elektriskās strāvas ietekmē? Līdzīgi EW ir neredzama cīņa. Mēs nevaram viegli redzēt, kurš kontrolē elektromagnētiskā spektra (EMS) daļas. Tomēr mūsu atkarība no EMS tikai turpina pieaugt. Tagad mēs paļaujamies uz bezvadu sakariem, radariem un GPS navigāciju. Tas, ka mēs nevaram taustāmi mijiedarboties ar EMS, nenozīmē, ka ietekme uz mūsu dzīvi ir niecīga. Par to tālāk rakstā. 

 Krīze satelītu resursos

Pirms 20 - 30 gadiem (analogās satelītu televīzijas ēras laikos) daudziem šķita, ka stingra regulatīvo procedūru un līgumu ievērošana  ar lielu varbūtības pakāpi nodrošinās sakaru sistēmu darbību bez savstarpējas nepieņemamas iejaukšanās. Tomēr šobrīd daudzi šīs jomas eksperti pamatoti uzskata, ka satelītu sakaros jau labu laiku valda krīze, kas ir saistīta ar pašu radiofrekvenču resursu izmantošanas sistēmu. Daudzi satelītu operatori atzīst, ka mūsdienu satelītu sakaru tīkli, kas izgājuši visus koordinācijas un reģistrācijas posmus, tomēr piedzīvo arvien lielāku nepieņemamu traucējumu līmeni (nemaz nerunājot par tiešu elektronisku uzbrukumu). Tā kā ģeostacionārā orbīta ir tikai viena, tā kļūst aizvien aizpildītāka un satelīti tiek izvietoti tuvāk viens otram kopā ar mazākām antenām, kas raida signālus plašākā apgabalā, traucējumu iespēja tikai turpina pieaug. Tas nozīmē, ka organizatoriskā aizsardzība pret traucējumiem, kas ir balstīta uz pašreizējām regulatīvajām procedūrām, lielā mērā ir sevi izsmēlusi un to nevar atzīt par pietiekami efektīvu. Tomēr pat neskatoties uz to visu, noteiktā frekvenču piešķiršanas metode, kuras pamatā ir starptautiski un nacionāli noteikumi, ir un paliek galvenais radiofrekvenču regulēšanas un "radiofrekvenču anarhijas" ierobežošanas instruments.

Lielākā daļa komerciālo retranslatoru, ko izmanto sakaru pavadoņos platjoslas un šaurjoslas signālu pārraidei (Intelsat, Eutelsat, Inmarsat), saskaņā ar tradicionālo, vienkāršāko un visizplatītāko komunikācijas shēmu ir veidoti bez apstrādes "bent pipe". Katrs šāds retranslators var būt aprīkots ar vairākiem raidīšanas un uztveršanas iekārtu komplektiem, kas savienoti ar vienu vai dažādām antenām. Galvenā priekšrocība ir vienkāršība, jo tie veic signāla grupu pārveidošanu tikai starpfrekvencē bez demodulācijas un kanālu filtrēšanas. Tomēr ir arī vairāki trūkumi. Fakts ir tāds, ka tad, kad vairākas zemes stacijas darbojas plašā frekvenču joslā, neizbēgami rodas nelineāri efekti, kas izraisa vājāka signāla nomākšanu ar spēcīgu signālu, kā arī dēļ amplitūdas modulācijas pārveidošanas fāzes modulācijā, rodas intermodulācijas kropļojumi. Lai, zināmā mērā, izvairītos no šiem efektiem, raidītāji darbojās kvazilinearajā režīmā. Ar šiem pasākumiem parasti nepietiek, jo, kad darba joslā parādās pat viens spēcīgs traucējošs signāls, (piemēram, notiek elektronisks uzbrukums) transponders faktiski iziet no ierindas. Tāpēc visu transpondera darba joslu sadala parciālajos kanālos - Single Cannel Per Carrier (SCPC). Pateicoties straujai digitālo tehnoloģiju attīstībai pēdējo 20 gadu laikā, ir kļuvis iespējams praksē ieviest signālu traucējumu aizsardzības metodes, kuru pamatā ir ciparu signālu apstrāde, kas ļauj mazināt traucējumu ietekmi 20 ... 30 dB līmenī. Tā, pirmkārt, ir pseidonejaušības, daudzfrekvenču un platjoslas trokšņiem līdzīgu signālu, kā arī signālu kodēšanas kļūdu labošanas metožu izmantošana (Par to lekcijās mācīja RTU ETF dekāns prof. Gundars Balodis). Šīs metodes plaši izmanto mūsdienu satelītu sakaru sistēmās, un to darbība ir apmierinoša. Lai nodrošinātu aizsardzību pret radiotraucējumiem, ir nepieciešamība paplašināt (dažos gadījumos ļoti nozīmīgi) radiofrekvenču spektru – tas ir šo metožu galvenais trūkums (Lai labāk to izprastu, derētu pastudēt inženierzinātņu doktora Elmāra Beķera mācību grāmatu: „Signālu teorijas pamati”). Ņemot vērā dabiski ierobežoto radiofrekvenču resursu, tas ir pat būtisks trūkums, kas samazina šādu metožu efektivitāti, īpaši ātrdarbīgās sistēmās. Ir zināms, ka signālu apstrādes metožu izmantošana samazina trokšņa aizsardzības koeficientu proporcionāli informācijas plūsmas ātruma pieaugumam. Neskatoties uz to visu, signālu apstrādes metodes joprojām ir ļoti efektīvas, tās tiek pastāvīgi pilnveidotas, un nākotnē vajadzētu sagaidīt, ka tās būs pieprasītas, īpaši kombinācijā ar dažām telpiskajām trokšņu aizsardzības metodēm.  

Tiek izmantota arī enerģētikā cīņas metode - tā ietver raidītāja jaudas palielināšanu līdz līmenim, kas garantēti pārsniedz potenciālo traucējumu līmeni. To plaši izmanto īpašās un militārajās satelītu sakaru sistēmās, taču tā izmantošana ir pretrunā ar vajadzību nodrošināt elektromagnētisko savietojamību, normatīvajiem ierobežojumiem un turklāt prasa daudz enerģijas.

Telpiskās trokšņu aizsardzības metodes

Tādas ir izstrādātas un tiek izmantotas jau daudzus gadus. Vienkāršākais veids ir radioelektronisko iekārtu ekranēšana traucējumu darbības virzienā un radio absorbējošu pārklājumu izmantošana noteiktos antenas spoguļa apgabalos, lai mazinātu traucējumu uztveršanas ietekmi gar antenas sistēmas virziena diagrammas sānu vālēm. Kaut arī šāda veida metodes sakaru pavadoņos reāli tiek izmantotas, tās nav īpaši izplatītas tāpēc, ka tās ne vienmēr spēj nodrošināt nepieciešamo aizsardzības līmeni pret radio traucējumiem. Piemēram, ekranēšana nenodrošina drošu trokšņu aizsardzību nejaušas iejaukšanās gadījumā no nenoteikta virziena un vienlaikus ietver diezgan apgrūtinošu struktūru izveidi. Arī radio absorbējošiem pārklājumiem ir ierobežojumi attiecībā uz traucējumu samazināšanas līmeni, kas ne vienmēr ir pietiekami.

Vissarežģītākā no tehniskās ieviešanas viedokļa ir elektronisko traucējumu kompensācijas, jeb telpiskā traucējumu noraidīšanas metode, kas ir balstīta uz nomācamā traucējošā signāla kopijas reproducēšanu. Šīs metodes trokšņa aizsardzības koeficients, atšķirībā no signālu apstrādes metodes, praktiski nav atkarīgs no informācijas pārraides ātruma. Tās efektivitāte ir atkarīga no traucējumu signāla kopijas uzticamības un, pēc dažām aplēsēm, tā var sasniegt traucējumu slāpēšanas līmeni līdz 40 dB. Darbojoties reālos traucējumu apstākļos no 2 - 3 virzieniem, ar telpisko traucējumu noraidīšanas sistēmu, ir sasniegts 20 - 25 dB līmenis. Elektronisko komponenšu bāzes uzlabošana, kā arī principiāli jauna matemātiskā aparāta un uz tā balstītas funkcionālas programmatūras izmantošana ievērojami uzlabo iegūtos rezultātus.

Maz ticama ir dažādu avotu radīto traucējumu ietekme uz galveno antenas virziena diagrammas vāli. Visticamākā un bīstamākā traucējumu signāla ietekme ir uz sānu vālēm (Te derētu atcerēties RTU ETF doc. Jāņa Semeņako Elektrodinamikas kursu). Tāpēc pielieto traucējumu režekcijas (nospiešanas) sistēmas. Izmantojot telpisko noraidījumu, traucējumu signālu uztver aizsargājamās pavadoņa antenas starojuma sānu vāles un viena no kompensācijas antenas galvenajām vālēm. Centimetru viļņu diapazonā (satelītu sakari) lieto speciālu kompensācijas antenu ar jaudas dalītāju, summatoru, adaptīvo procesoru, amplitūdas un fāzes regulatoru... (vēl visu ko). Ar automātiskā komplekso amplitūdu regulatoru palīdzību adaptācijas procesu izdodas paveikt 50 - 100 ms laikā un „nospiest” vairākus (3 - 4) vienlaikus traucējumus ne mazāk par 20 dB.

Izmantojot speciālus uzraudzības algoritmus, traucējošajam signālam ar  programmaparatūras palīdzību, var izveidot it kā "apgrieztu" tā kopiju. Tad šis "apgrieztais" signāls tiek ievadīts traucējošajā signālā, tādējādi to atceļot. Lai atklātu un izolētu traucējošos signālus, ar “aklo atdalīšanas” metodi  (signālu atdalīšanu bez iepriekšējas informācijas par traucējošo signālu), sistēmas var izsekot un atcelt traucējumus signālus vairāk par 25 dB.

Sakaru pavadoņi kā uzbrukuma mērķis

Satelīti ir kļuvuši par galveno Krievijas EW sistēmu mērķi. Ir vismaz divas EW vienības, kas testē traucētājus pret operatīvajiem sakaru pavadoņiem, lai gan nav zināms, vai tie bija Krievijas vai ārvalstu satelīti. 2018. gada sākumā anonīms avots Krievijas militārajā rūpniecības kompleksā ziņu aģentūrai "Interfax" pastāstīja, ka "Tirada-2" spēj “atspējot sakaru pavadoņus”, piebilstot, ka tas ir “daudzmiljonu (rubļu) projekts". Tā nav tikai padomju laika priekšgājēja jauninājums, bet ir pilnīgi jauna elektroniskā kara sistēma. Ar "Tirada-2S"  “S” var apzīmēt krievu vārdu “centimetrs”. Dažos Vladimira radioiekārtu rūpnīcas gada pārskatos ir minēts darbs pie "Tirada-2S" aprīkojuma pielāgošanas frekvencēs “līdz 14 GHz”, kas ir centimetru joslā. Krievijas EW spējas ir attīstījušās tādā mērā, ka pārsteidza un pārņēma Rietumeiropas valstis, īpaši Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) dalībvalstis. Krimas iebrukuma un aneksijas laikā 2014. gadā Krievija veica hibrīdkaru pret Ukrainu, kas apvienoja informatīvo karu, kiberuzbrukumus un EW operācijas. Krievijas hibrīdoperācijas sabojāja un iznīcināja Ukrainas komandvadības tīklus, radaru sistēmas un bloķēja globālās pozicionēšanas sistēmas (GPS) signālus. Turklāt viņi varēja izsekot Ukrainas pozīcijām, pārraugot to sakaru pārraides un pat nosūtīt satraucošas īsziņas Ukrainas karavīriem, lai pazeminātu morāli. 

2018. gada kaujas laikā Sīrijā Krievijas EW sistēma atcēla bezpilota lidaparātu baru, kas nesa sprādzienbīstamu munīciju tieši uz Krievijas karavīriem, parādot EW pārākuma nozīmi mūsdienu bruņotos konfliktos. Ir arī pierādījumi par plāniem veikt elektronisko karadarbību no kosmosa, izmantojot ar kodolenerģiju darbināmus satelītus. Elektronisko karadarbību Krievija, iespējams, uztver kā salīdzinoši lētu, asimetrisku reakciju uz Rietumu militāro tehnoloģiju attīstību.

2020. gada beigās Defence News rakstīja, ka ASV Kosmosa un raķešu sistēmu centrs ir noslēdzis 298 miljonu dolāru līgumu ar  Northrop Grumman par tādu sakaru pavadoņu aprīkojuma izstrādi (īsā laikā), kas  droši pasargātu no iespējamiem ienaidnieka elektroniskajiem uzbrukumiem. Tāpat Sandia National Laboratories ASV uzsāka septiņu gadu misijas kampaņu (ilgs līdz 2027. gadam), lai attīstītu zinātni un tehnoloģijas, kas ir nepieciešamas autonomām satelītu aizsardzības sistēmām. Pēdējo gadu laikā ir notikušas izmaiņas, bet viena konstante paliek patiesa - kaķa un peles spēle, lai izstrādātu izcilu tehnoloģiju, kas īpašniekam piešķir kontroli pār elektromagnētisko spektru. Valdībām ir labāk jānosaka starptautiski nolīgumi par kaitīgu traucējumu definīciju, lai novērstu agresīvu rīcību kosmosā. Ir būtiski definēt atbildības procesu piešķiršanu starptautisko tiesību sistēmā, kas ir kopīga visā pasaulē. No tehnoloģiskā viedokļa ir nepieciešams izstrādāt jaunas noderīgas tehnoloģijas, lai uzlabotu satelītu infrastruktūru drošību, koncentrējoties uz draudu mazināšanas palielināšanu. Mērķis ir ātra uzbrucēju identificēšana un pareizu un proporcionālu pretuzbrukumu īstenošana.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

WALKET: 1991. gada barikāžu laiks un pirmā Latvijas privātā TV Ogrē

Satelītu novietojums ģeostacionārajā orbītā

Satelītu televīzijas pionieri. Voldemārs Ketners: Pasaules iekarošana