Zudušās tehnoloģijas: formālais video formātu karš - Betamax pret VHS

2002. gadā (pēc komānijas JVC datiem) pasaulē bija pārdoti vairāk nekā 900 miljoni videokasešu.

2003. gadā to filmu daudzums, kas iznāca DVD formātā, pārsniedza VHS izlaisto. Video nomas veikali, kas bija jūtīgi pret tirgus tendencēm, pārgāja uz DVD.

2003. gadā kompānija Sony pārtrauca jebkādu Betamax aparatūras ražošanu, 2016. gadā pienāca kārta arī šī formāta kasetēm. 
2006. gadā VHS formātā iznāca pēdējā lielā Holivudas filma - Vardarbības vēsture.

2008. gadā VHS formāts pārtrauca savu eksistenci. 
Ekspluatācijas laikā videomagnetofonu magnētiskās galviņas nolietojās, un, kamēr nolietošanās izsauc tikai darba spraugas samazināšanos, attēla kvalitāte no tā tikai uzlabojas. Kvalitātes maksimums iestājas īsi pirms video galviņas resursa beigām - no nolietošanās sāk palielināties darba sprauga, parasti ne ātrāk, kā pēc 1000 darba stundām (tas atkarīgs no galviņas materiāla, lenšu abrazivitātes līmeņa un kasešu konstrukcijas).

JVC HR-73000EK (VHS, 1981. gads) rotējošo videogalviņu bloks  no Legacy Sat kolekcijas

Ātri uz priekšu, uz mājas video

Kad 1975. gadā Sony sāka veikalos pārdot Betamax videomagnetofonus, viņi bija pārliecināti par savas tehnoloģijas pārākumu un uzskatīja, ka pārējie uzņēmumi atteiksies no savām izstrādnēm un pieņems Betamax, kā video nozares tehnisko standartu. Tomēr Sony kļūdījās. Šie videomagnetofoni kļuva par tehnoloģiju brenda neveiksmes klasisku piemēru. Ir tā, ka kompānijas nekad iepriekš nespēj paredzēt, kā tiks lietotas jaunās tehnoloģijas. Tā iemesla dēļ, ka pircēju reakcija, kad parādās jauna tehnoloģija, ir novēlota (agrāk - pat vairākus gadus), tad tas kurš pirmais ienāk tirgū, bieži zaudē savu līdera pozīciju. Pirmajā gadā ASV tika pārdoti 30 000 Betamax videomagnetofonu, bet pēc gada JVC sāka piedāvāt jaunu produktu - VHS. 1977. gada janvārī tirgū bija jau četras japāņu kompānijas, kas ražoja un tirgoja VHS aparatūru. 1977. gadā VHS videomagnetofoni parādījās ASV, bet vēl pēc gada arī Eiropā. Tomēr joprojām nebija atrisināti tehniski jautājumi par SECAM krāsu signāla ierakstu, skaņas ierakstu ar rotējošajām galviņām, nebija arī distances vadības, bet ilgāk vilkt laiku nevarēja atļauties, jo vajadzēja iekarot tirgu. 70. gadu beigās par iespēju būt pirmajam video tirgū cīnījās ne tikai japāņu firmas. Vienlaicīgi ar videomagnetofoniem Betamax un VHS kādu laiku tika ražoti arī SVR (Super Video Recording) formāta aparāti ar augstākas kvalitātes skaņu un 4 stundu ilgu attēla ieraksta laiku. Turklāt Philips uzsāka standarta Video 2000 izstrādi, kura kasetei varēja mainīt puses. 

Philips VR2020 (Video 2000)

Kompānija solīja ne tikai augstāku attēla kvalitāti un ilgāku ieraksta laiku, bet arī 100% ierakstu saderību. Pateicoties tam, ka aparātos tika uzstādīts rotējošo videogalviņu bloks ar pjezoelektriskajiem sprieguma pārveidotājiem, videogalviņas ieguva spēju mainīt savu stāvokli telpā un sekot līdzi ieraksta rindām magnētiskajā lentā.
No 1981. līdz 1983. gadam formālais formātu  karš turpinājās, taču VHS pamazām izvirzījās līderos. Beta nometnē bija tādas firmas, kā Sony (šī standarta ieviesējs), Sanyo, Toshiba un NEC, bet VHS apvienoja JVC, Akai, Hitachi, Mitsubishi, Matsushita (Panasonic), Sharp un vēl dažas Eiropas firmas - Telefunken, Ferguson, Nordmende, kas iepirka japāņu tehnoloģijas. Tajā laikā parādījās arī firmas Philips izstrādātais Video 2000, ko ražoja arī Grundig.
Ņemot vērā to faktu, ka video standartus nevarēja savietot, pircējiem visu laiku nācās izvēlēties kaut ko vienu, konkrētu. Jau pa visam drīz kompānija Sony nokļuva grūtā situācijā, jo konkurenti sāka samazināt cenu -  VHS aparatūra ASV bija par 300$ lētāka nekā Betamax. 1982. gadā cenu karš kļuva īpaši sīvs, Sony nelabprāt tajā iesaistījās, nometot 50$. Sākot no 1981. gada Betamax sāka strauji zaudēt savu popularitāti. 1982. gadā šī tehnoloģija aizņēma tikai 25% daļu no kopējā tirgus. Pircēji ievēroja, ka ar VHS aparatūru futbola turnīra mačus un filmas var ierakstīt no sākuma līdz galam bez pārtraukuma  - 2 stundas, bet Betamax tehnoloģija nodrošināja tikai 1 stundu ilgu ierakstu. Amerikāņu skatītājiem šis faktors izrādījās ļoti būtisks, pat attēla kvalitāte nebija tik svarīga.
Katrs no VHS nometnē iesaistītajiem dalībniekiem centās ienest šī formāta videomagnetofonos kaut ko jaunu un savu. Tā, piemēram, kompānija Akai 1982. gadā uzsāka piedāvāt ekrāna "menu" sistēmu un taimera distances programmēšanu. Tajā pašā gadā parādījās VHS-C kompaktā formāta kasetes (30, 45 un 60 minūšu ierakta ilgums) un adapteri pilnas VHS kasetes izmēros, bet Sharp tām savukārt izstrādāja portatīvu deku ar barošanu no akumulatoriem.

Sharp VC2300H (VHS, 1982. gads)

Toshiba V-X340 (BETA, 1984. gads)

Panasonic PV-2200 (VHS, ASV 1979. gads)

Panasonic NV300E (VHS, 1981. gads) 

 
Tikai nedaudz lielāka par grāmatu, tā bija paredzēta darbam ar videokamerām, bet jau drīz deku nomainīja VHS-C kameras - videomagnetofoni (camcorder). Pirmo VHS-C kameru - videomagnetofonu GR-C1 1984. gadā izlaida firma JVC, bet pēc gada sekoja Matsushita ar Panasonic MV-M1, kas strādāja ar parasto VHS formāta kaseti. Rezultātā iznāca tā, Sony nācās cīnīties ar atpalicību, ko šī firma sekmīgi arī izdarīja ļoti ātri radot formātu Betamovie. Tomēr aprīkojums pēc izmēra bija lielāks un neparocīgāks par konkurentu piedāvājumu. Tāpēc Sony inženieri koncentrējās uz kompaktāka 8 mm formāta - Video 8 radīšanu (90 un 120 minūšu ieraksta ilgums), tā atvasinājumi vēlāk bija Hi 8 un Digital 8. Taču 1985. gadā parādījās uzlabotais VHS HQ (High Quality), bet 1987 gadā Japānā  jauns standarts - Super VHS un pirmās šī formāta kameras - videomagnetofoni, bet pēc gada S-VHS videomagnetofoni jau sasniedza Eiropu. Tomēr videotehnikas tirgus pieprasīja ne tikai kvalitatīvu attēlu, bet arī skaņu. Šo problēmu kompānija JVC atrisināja 1984. gadā, papildinot VHS videomagnetofonus ar iespēju ierakstīt augstas kvalitātes stereo skaņu - Hi-Fi Stereo. Tas notika tikai pāris nedēļas pēc tam, kad Sony sāka piedāvāt Betamax Hi-Fi tehnoloģiju.

Kompānija Sharp VHS videomagnetofonam izstrādāja arī frontālu kasetes ielādi, kas izrādījās liels solis uz priekšu. Kopā ar Matsushita trīs fāzu bezkolektora līdzstrāvas elektromotoru (ar ass ierosmi), tas noveda pie plakaniem VHS videomagnetofoniem. 1983. gadā kļuva moderni ražot VHS videomagnetofonus ar frontālu kasetes ielādi un ar augstumu, kas mazāks par 100 mm. Tirgū pārdošanā parādījās arī aparāti ar LP režīmu, kā, piemēram, Panasonic NV-850. Eksistējot VHS formātam, notika videomagnetofonu mehāniskās daļas pakāpeniska evolūcija. Īpaši daudz jaunumu konstrukcijā ieviesa izstrādāji - firmas JVC un Matsushita, daudzus interesantus risinājumus piedāvāja arī Sharp, Akai un Sanyo. Pārejot uz frontālas videokasetes ielādes mehānismu un distances vadību, videomagnetofonu mehāniskā daļa kļuva sarežģītāka un rezultātā - arī ekspluatācijā nedrošāka. Gandrīz visi ražotāji mehāniku gan izstrādāja paši, gan iepirka no citiem izgatavotājiem. Sākumā šasijas ražoja lējuma veidā, vēlāk jau štancēja uz preses. Modifikāciju skaits bija ļoti liels.

Panasonic NV-7200 (VHS, 1981. gads) 

AWA-Thorn ATV-10 mehānika (VHS, 1982. gads)

Panasonic PV-4761 (VHS, 1987. gads)

Sharp VC-8300 (VHS, 1982. gads)

Jāpiezīmē, ka tehniski Betamax formāts tomēr bija pārāks par VHS - 250 horizontālās līnijas pret 240, mazāks "parazītisko" trokšņu līmenis un traucējumi starp krāsām un spilgtumu. Tāpat jāņem vērā, ka videomagnetofoni sākumā tika pieslēgti televizoriem izmantojot antenas ieeju, un attēla kvalitātes izmaiņa starp formātiem nebija nemaz tik ievērojama. Turklāt, Betamax bija vēl viena ļoti svarīga īpašība - pie vairākkārtīgas ieraksta pārkopēšanas, tā kvalitāte praktiski nezuda. Tomēr parastam cilvēkam, kuram mājās bija viens videomagnetofons, tas nebija svarīgi. Svarīgi bija tikai tas, ka ar Betamax sākumā varēja ierakstīt tikai vienu stundu, bet VHS - divas. Formātiem attīstoties, laika starpība ierakstu ilgumam saglabājās. Sony dubultoja Betamax ieraksta laiku, bet JVC sekoja... Tā tas turpinājās līdz brīdim, kamēr potenciālie klienti vairs nebija problēma. Ieraksta ilgums  būtībā bija vienīgā skaidrā šī formāta priekšrocība -  VHS ēras beigās tas sasniedza 10 stundas (PAL, LP, E-300). Vēsturiski iznāca tā, ka padomju laika videofilmu skatītājiem izvēles iespējas nebija jau no sākuma.

Attēls No SONY VISION kataloga (BETA, 1982. gads)

Tikmēr Padomju Savienībā...

Tikmēr PSRS teritorijā sadzīves video tikai sāka attīstīties. Man šķiet, ka tā toreiz faktiski bija revolūcija - neatgriezenisks process. Atvērās logs uz ārzemēm, kuru aizvērt vairs nebija iespējams, lai kā arī režīms vēlāk pūlējās to izdarīt. Katram videomagnetofona īpašniekam bija kasetes tikai un vienīgi ar ārzemju filmām. Tagad, protams, attēla kvalitāte liekas slikta, skaņa - vēl briesmīgāka, bet toreiz tas bija īsts tehnikas brīnums. Rezultātā padomju ideoloģija un dzīves veids, kas jau tā nebija īpašā cieņā, sabruka pavisam. Par video atskaites punktu varētu kalpot, apmēram, 1982. gads. Tas bija sākums, par kaut kādu masveidīgumu nevarēja būt ne runas. Video tad vienkārši skaitījās nelegāla lieta - milicijas darbinieku reidi pret erotikas un pornogrāfijas cienītājiem samazinājās pēc gadiem pieciem. Sākumā cilvēki bija apstulbuši jau no parastas erotikas, nevajadzēja pat īstu pornogrāfiju, kas parādījās nedaudz vēlāk, pietika jau ar "Emanuēlu" ("Emmanuelle", 1974. gads) un  "Grieķu kārumnieci", jeb "Auglis ir nogatavojies" (vāciski - "Griechische Feigen", angliski -  "The Fruit Is Ripe", 1977. gads). Tas bija īsts "kapitālistu ierocis" - kultūršoks, kas parastam padomju pilsonim "nonesa jumtu" uz neatgriešanos! Padomju Savienībā 80. gadu sākumā par "Grieķu kārumnieces" publisku video demonstrēšanu varēja nokļūt cietumā, bet vēlāk (1987. gadā) atļāva šo filmu iznomāt videonomās. Iznāca tāds absurds, ka tad, kad  "Grieķu kārumniece" beidzot legāli sasniedza skatītājus, ieslodzījumā vēl atradās tie, kas bija saņēmuši sodu par tās rādīšanu mājas VHS video seansos. Cietumsods PSRS par pornogrāfijas izplatīšanu 80. gados sasniedza pat 12 gadus. Jāpiezīmē, ka par aizliegtu filmu izplatīšanu toreiz sauca pat privātu videoierakstu skatīšanos savā dzīvoklī. Pēc mūsdienu mērauklas, filma "Grieķu kārumniece" bija parasta, jautra vācu komēdija par jaunas studentes Patrīsijas erotiskajiem piedzīvojumiem. Apmēram no 1987. gada, kad  masveidā sāka atvērties videosaloni, lai kādā pagrabā noskatītos šo filmu, vajadzēja pat gaidīt rindā (populāra bija arī "Emanuēla"). Dzenoties pēc peļņas, videosaloni vēlāk gandrīz pilnībā pārgāja uz XXX žanru, un kādu laiku tas tā turpinājās, kamēr "tauta" sapirka videomagnetofonus - tad savukārt parādījās videonomas. Ja uz parastu video filmu Rīgā  biļete maksāja 1,5 rubļus, tad uz "supererotiku" - 2 rubļus. Tā laika XXX filmas no mūsdienu ražojumiem galvenokārt atšķīrās ar "jēdzīgu sižetu", kaut kādu intrigu, dekorācijām un dialogiem.    

1985. gada BASF VHS videokasete ar filmām "Grieķu kārumniece" un "Mīlas raganas".

Patiesībā pat advancētākie (modernākie) padomju mājas elektronikas lietotāji, kas pirka videomagnetofonus 80. gados, toreiz ar Betamax izstrādājumiem praktiski nebija pazīstami. Skaidrs, ka Padomju Savienībā ātri vien kļuva zināms, par VHS videomagnetofona "uzvaras gājienu", par tā acīm redzamajām priekšrocībām, vienkāršu pieslēgšanas veidu televizoram un apkalpošanas ērtībām. PSRS VHS formāts nekad nenonāktu, ja tas nebūtu citās pasaules valstīs kļuvis tik populārs. 80. gadu vidū uzvara bija jau acīm redzama. Video Padomju Latvijā sākumā bija pieejams ierobežotam sabiedrības slānim, jeb tikai izredzētajiem. Tikai ļoti labi materiāli nodrošināts cilvēks toreiz varēja atļauties "viģiku" par 600 - 800 dolāriem, kas ir dārgi pat no šodienas skatījuma. Gunārs Ķirsons atceras: "Tajā laikā strādāju bārā "Ščecina", kuru pats biju izveidojis. Tas bija pirmais video bārs Padomju Savienībā. Pēc popularitātes pielīdzināms restorānam "Jūras pērle". Uz turieni cilvēki brauca skatīties uz dīvu Laimu Vaikuli, pie manis – skatīties video, kas tajā laikā pat bija aizliegti. Pie manis viesojās tā laika slavenības, sabiedrības krējums un prominences, un tā VDK, protams, bija interesējoša vide."

Kā likums, nopietnas aparatūras izstrāde PSRS notika tikai pēc attiecīgiem PSKP Centrālkomitejas un Ministru padomes lēmumiem, kuros tika norādīti gan izpildītāji, gan konkrēti darbu veidi, kā arī uzdevumi un projekta nodošanas termiņi. Tajā laikā ierasta lieta inženieriem un konstruktoriem bija uzdevums nokopēt kādu ārzemju ražotāja elektronisko elementu un radīt attiecīgu padomju analogu. Tā, piemēram, gandrīz visa padomju televizoru K174 mikroshēmu sērija bija Philips izstrādājumu analogi.

Komerciālu apsvērumu dēļ (tika pirkta licence) par pirmā PSRS VHS formāta analogu tika izvēlēts firmas Matsushita 1981. gada videomagnetofona modelis Panasonic NV-2000, kas patiesībā bija tehniska kļūda. Lieta tāda, ka izraudzītajam videomagnetofona modelim padomju krāsu sistēmas SECAM modulis nebija vispār - bija tikai PAL. Panasonic NV-2000 SECAM bija tikai kā papildus opcija, kas ļāva iegūt krāsainu attēlu ar nenormētiem tehniskajiem parametriem, kurus nodrošināja PAL krāsu kanāls ar nobloķētu trokšņu samazināšanas sistēmu. Šāds videomagnetofona modelis tika izlaists Vidējo Austrumu (Middle East) valstīm no Irānas līdz Ēģiptei, kurās televīzija izmantoja SECAM krāsu sistēmas "apgriezto", jeb atviegloto variantu M.E.SECAM. Tas tika speciāli izstrādāts tehnoloģiski vāji attīstītajām valstīm. Rezultātā, ieekonomējot valūtu, to dabūja arī Padomju Savienība. JVC tajā laikā jau izlaida videomagnetofonus ar atsevišķu SECAM krāsu kanālu, piemēram, HR-7600, kurus, galvenokārt, pārdeva Francijā (varēja iegādāties arī valūtas veikalos PSRS teritorijā).

Par PSRS pirmo VHS videomagnetofonu Электроника BM-12 var atrast diezgan daudz informācijas. Jau pieminēju to arī vienā no savām publikācijām - Satelītu televīzija Rietumeiropā 80. gadu otrajā pusē. Šo aparātu no 1984 līdz 1995. gadam ražoja Voroņežā, Saratovā, Ļeņingradā un Novosibirskā. Galvenā problēma bija padomju krāsu sistēma SECAM. Ieraksts varēja notikt tikai M.E.SECAM (žargonā šo vārdu noīsināja uz MESECAM) standartā, kas bija jau kaut kas cits. Vietējie konstruktori likvidēja arī distances vadību un lodziņu uz videomagnetofona aizsedza ar savas rūpnīcas logotipu. Tomēr visbriesmīgākā lieta bija BM-12 mehāniskā daļa, kuru ražoja Saratovas rūpnīca Tantāls. Tai nevarēja nodrošināt tādu kvalitāti, kāda bija nepieciešama videomagnetofona darbībai, jo bija nepieciešama ļoti augsta precizitāte, bez vibrācijām, bet mehāniskais cehs atradās starp dzelzceļa un tramvaja sliedēm. Arī servopievada shēma bija ļoti sarežģīta, kas prasīja pastāvīgu pieregulēšanu, bet videotrakts vienalga strādāja nestabili – to precīzi noregulēt ne katram speciālistam bija pa spēkam. Komplektācija bieži bija jaukta - gan japāņu, gan padomju detaļas un mezgli. Videomagnetofona Электроника BM-12 pasē varēja atrast speciālus nogriežamos talonus, kas deva laimīgajam pircējam tiesības iegādāties tajā laikā tik deficītās videokasetes. 

Padomju laika videokasetes no Legacy Sat kolekcijas

Lielākajās pilsētās šos videomagnetofonus piegādāja mazās partijās, tāpēc tie, kas gribēja to nopirkt, veidoja milzīgas iepriekšēja pieraksta rindas. Oficiāli šis video „brīnums” maksāja 1200 rubļus, bet reāli - „no rokas” to varēja sameklēt sākot no 2500 rubļiem. 1991.gada beigās Электроника BM-12 ražošanas apjoms strauji saruka. 1985. gadā bija mēģinājums modeli BM-12 modernizēt, tika radīts BM-15, bet to atzina par bezperspektīvu izstrādājumu un projektu slēdza. 1987. gadā PSRS bija vesels videomagnetofonu birums - parādījās BM-18, BM-25, BM-32, pat rakstošais videoatskaņotājs Чайка. Pārsvarā (pie mums) jau neviens šos modeļus nezināja un nebija redzējis, jo tie jau toreiz bija reti sastopami (tagad atrast ir vēl grūtāk). Izlaida arī Электроника ВМЦ-8220, ko ražoja pēc Samsung licences, bet iekšā nebija nevienas padomju detaļas. Modelis BM-27 savukārt bija kopējs Daewoo - Pozitron (Позитрон) projekts. Bija arī vēl citi, piemēram, Toshiba - Mechel (Мечел). Japāņi uz Čeļabisnsku atsūtīja "pusfabrikātu", bet paša video "dubultnieka" (televizors un videomagnetofons) komplektēšana notika uz vietas. Par detaļām krievi barterī uz Uzlecošās saules zemi sūtīja izejvielas - metālu. Piecu gadu laikā tika izlaisti apmēram 100 tūkstoši šādas japāņu tehnikas izstrādājumu. Video kasešu atskaņotāju ERMAK VC-100D lika kopā Kazahstānā pēc japāņu Sharp korporācijas licences, un vizuāli tas izskatījās kā Sharp modeļa VC-6V3 "dvīņu brālis".

Legacy Sat kolekcijā ir videomagnetofons Philips VR201/60, kas 1990. gadā tika salikts Sverdlovskas (PSRS) rūpnīcā. Vēl tikai jānomaina vairākas siksniņas, bet citādi - pilnībā "ejošs" aparāts. Veco nosaukumu - Jekaterinburga, Sverdlovskai atgrieza 1991. gada rudenī, un uz etiķetes ir skaidri norādīts - USSR. Šī pilsēta Urālu centrālajā daļā bija "slēgta" tipa. Izrādās, ka tajā ražoja ne tikai PSRS Militāri rūpnieciskā kompleksa produkciju, bet arī austriešu videomagnetofonus... 

VHS gūst pārsvaru -  "Paliec sveika, Beta".

1984. gadā pasaulē parādījās pirmās pazīmes, ka VHS formāts tirgū gūst pārsvaru. Jau tā paša gada vasarā Beta nometni pameta Toshiba, bet 1985. gada sākumā Philips, atsakoties no sava Video 2000 projekta, izlaida VHS videomagnetofonu sēriju (ar Sharp komplektējošajām detaļām). Tā paša gada rudenī to izdarīja arī Grundig (ar Matsushita komplektējošajām detaļām). Firma Sanyo, izmantojot meitas kompānijas nosaukuma Fisher vārdu, arī pievērsās VHS aparatūrai. Rezultātā 1987. gadā VHS pārdošanas apjoms tirgū sasniedza 95%. Žurnāls "Rolling Stone" nodrukāja rakstu par Betamax - "Formātu karš", kurā apgalvoja, ka "cīņa ir noslēgusies".  Beidzot, 1988. gada 10. janvārī, saprotot, ka cīņa tomēr ir zaudēta, Sony laida pārdošanās savu pirmo VHS videomagnetofonu. Tā paša gada 25. janvārī žurnāls "Time" nopublicēja rakstu ar zīmīgu nosaukumu "Paliec sveika, Beta".

Atliek vien secināt, ka attēla kvalitāte toreiz nebūt nebija noteicošais faktors, kas ietekmēja procesu. Daudz svarīgāki apstākļi izrādījās cena un videoierakstu pieejamība. Tāpēc VHS uzvaru nodrošināja milzīgs aparatūras apjoms un liels, labi noorganizēts kasešu izplatīšanas tīkls. Šeit jāpiezīmē, ka tādas sarežģītas tehnikas, kā videomagnetofons, ražošanai bija nepieciešams masveidīgums - tehniku vajadzēja izlaist miljonos eksemplāru, lai neciestu zaudējumus. Ne mazāk svarīgu lomu nospēlēja arī videopirātisma industrija, kas dēļ zemiem ekspluatācijas izdevumiem deva priekšroku tieši VHS formātam, nevis Betamax. Vienas desmitgades laikā VHS formāts pilnībā izmainīja pasaules izpratni par autortiesībām un to ievērošanu. Kinostudijas ieguva neticamu iespēju nopelnīt ar tām filmām, kas uz uz lielā ekrāna neguva atzinību, tiražējot tās video formātā. Sony, kas savu Betamax pozicionēja ka video "visai ģimenei" palaida garām svarīgu lietu - filmas pieaugušajiem. Porno industrija izvēlējās VHS standartu, kompānija JVC pret to izturējās lojāli. Svarīgs bija arī ilgais ieraksta laiks VHS kasetē - īpaši jau videopirātiem. 80. gadu sākumā rietumos gandrīz vai uz katra ielas stūra parādījās video nomas veikali. To īpašnieki uzreiz saprata, ka lai piesaistītu klientus, lētai nomai nāksies piedāvāt arī videomagnetofonus. Augstas kvalitātes Betamax aparāti bija dārgāki, grūtāk remontējami, un pirmie modeļi bija saderīgi tikai ar dažiem televizoriem. Nomas veikaliem VHS kļuva par acīm redzamu izvēli. Nostrādāja domino efekts - lielāka VHS iekārtu pieejamība noveda pie lielāka kasešu skaita ar jaunākām filmām - galu galā Betamax tika vienkārši izspiests. Tad, kad Betamax sāka piedāvāt divu stundu ieraksta kasetes un ieviesa kompozīto video signāla izeju savos aparātos, bija jau par vēlu, jo ASV un Eiropas tirgu jau bija iekarojis VHS. Tas vienmēr maksāja lētāk par Betamax.
Savukārt lūzuma moments VHS vēsturē notika 1991. gadā, kad kompānija Pioneer ieviesa jaunu ciparu formātu ar nosaukumu Digital Versatile Disc vai DVD. Sākot no šī brīža, viss sāka mainīties, tikai uzreiz to nevarēja pamanīt... Nekas vairs nebija tā, kā agrāk - kinostudijas sāka atteikties no ierastā videokasešu formāta.