Kā 1992. gadā Latvijā uztvēra satelīttelevīzijas programmas

90. gados satelīttelevīzija Latvijā kļuva arvien populārāka. Taču individuālo uztveršanas iekārtu skaits bija mazs, jo pirmkārt tās bija dārgas, otrkārt parabolisko antenu diametrs bija samērā liels - 1,5 m. Ne katrs vēlējās kaut ko tādu redzēt uz savas mājas jumta vai lodžijas, bet citādi jau īpašu ierobežojumu nebija. Lai varētu efektīvāk izmantot savas uztveršanas iekārtas, to īpašniekiem bija nepieciešama attiecīga informācija. Tāpēc presē parādījās dažādas publikācijas par to, kā labāk uztvert satelīttelevīzijas programmas, kas ievērojami atviegloja tehnisku problēmu risināšanu. Pēc Voldemāra Ketnera aktivitātēm šajā jomā, kā viens no pirmajiem praktiskus padomus laikrakstā "Sakaru vēstis" 1991. gada novembrī sāka sniegt (vairāku gadu garumā ar turpinājumiem) Rīgas Radio un televīzijas stacijas galvenais inženieris Uldis Rutks. 1995. gada novembrī viņš pat piedāvāja satelīttelevīzijas entuziastiem sapulcēties Rīgā, Zaķusalas krastmalā 1, lai realizētu ideju - ieinteresētās personas apvienot interešu klubā (SAT-CLUB): "Klubos pulcējas, lai apmainītos ar jaunāko informāciju, pieredzi, sniedz pārdošanā esošās aparatūras novērtējumus, apspriež satelīttehnikas jaunumus, rīko tikšanās ar aparatūras piegādātājiem, tirgotājiem, izdod žurnālus, sniedz dažādu informāciju ar faksu un publisko skaitļotājtīklu starpniecību". 1995. gadā ''Sakaru vēstis" avīzes formātu nomainīja žurnāls "Sakaru pasaule", kas ātri atrada ceļu pie saviem lasītājiem. Pārsvarā tie bija elektronisko sakaru nozares darbinieki. Žurnāls regulāri iznāca reizi ceturksni līdz 2008. gada beigām, kad redakcija bija spiesta pārtraukt savu darbību finansiālu grūtību dēļ. Gandrīz katrā šī žurnāla numurā varēja atrast rakstus par satelītu televīzijas aktualitātēm. Sākot no 1995. gada, arī es "Sakaru pasaulē" kļuvu par regulāru šāda satura publikāciju autoru.

Analogās TV programmas no satelītiem (1992. gada 3. jūlijs)

1992. gada žurnāla "Zinātne un Tehnika" pirmajā numurā tika publicēts Aleksandra Fiļipova un Leonīda Pētersona raksts "Pavadoņu televīzija". Šeit jāpiezīmē, ka kopumā latviešu valodā tehnisko rakstu par satelītu televīzijas tēmu 90. gadu sākumā bija samērā maz. Arī pašlaik to nav daudz, ja vien, protams, neņem vērā komerciāla rakstura informāciju internetā, kā dažādi reklāmas (VIASAT) un aparatūras pārdošanas sludinājumi. Es tad ar lielu interesi gaidīju jebkādu noderīgu informāciju latviešu valodā, kas varētu man palīdzēt pilnveidot savas prasmes pavadoņu televīzijas uztveršanā. Ar rakstiem, kas ir saglabājušies, es tagad gribu iepazīstināt arī interesentus Legacy Sat blogā. Daudzi jau tos nemaz nav lasījuši, palaiduši garām vai vienkārši aizmirsuši, vēl citi vienkārši meklē internetā praktiskas lietas, bet uzduras uz nebeidzamām reklāmām. Par cik RTU vēl ir studiju kurss "Satelītu televīzija", domāju ka noteikti atradīsies tādi cilvēki, kuriem šāda rakstura informācija noderēs, jo nav jau iznākusi arī neviena attiecīga grāmata latviešu valodā. Šīs publikācijas ir interesantas ne tikai tehniskajā ziņā, bet arī no vēsturiskā viedokļa, jo skaidri atspoguļo to, ar kādām problēmām mums reiz bija jāsaskaras. Piemēram, "Sakaru vēstis" 1992. gada pirmajā numurā Latvijas Universitātes Laika dienesta priekšnieks Leonīds Roze rakstīja par debess spīdekļiem, kas nepieciešami  satelītantenas orientācijai, kādus vienkāršus paņēmienus izvēlēties, lai orientētu satelītantenu vajadzīgajā virzienā uz stacionāru Zemes mākslīgo pavadoni (ZMP).

Savukārt Rīgas Tehniskās universitātes docents Jānis Klētnieks "Sakaru vēstīs"  stāstīja par antenas orientāciju ar kompasu un publicēja Latvijas karti ar magnētisko anomāliju sadalījumu tabulu. Atsevišķās vietās magnētisko anomāliju ietekme ir ievērojama. No autora raksta var secināt, ka, piemēram, Vecāķu apkārtnē tā sasniedz pat +6°, Carnikavā -3°, Bulduros +2°, Liepājas apkārtnē -2° (zīme "+" norāda magnētiskās šautriņas novirzi uz austrumiem, bet "-" - uz rietumiem. Lai nodrošinātu iespēju kvalitatīvi uztvert satelīttelevīzijas programmas, antena bija jāorientē vismaz ar 0,5° precizitāti attiecībā pret ģeogrāfisko meridiānu, tātad kompass šim nolūkam tā īsti nederēja.

1993. gada  marta "Sakaru vēstīs" Latvijas Valsts elektrosakaru inspekcijas direktors Kārlis Bogena kungs informēja, ka, veicot elektromagnētiskās situācijas izpēti Preiļos, inspekcijas speciālisti atklājuši nereģistrētu televīzijas raidītāju, kas translēja satelīttelevīzijas programmu. Raidītāja parametri neatbilda nevienam no TV standartiem. Tas izstaroja plaša spektra parazītisko signālu. Raidītāja darbība pārtraukta. Šī gadījuma mācība: visiem raidītgribošiem TV faniem vispirms jāgriežas Radio un televīzijas padomē un jāsaņem principiāla piekrišana izmantot attiecīgo TV kanālu un frekvences, bet pēc tam Latvijas Valsts elektrosakaru inspekcijā jānoformē raidītāja izmantošanas atļauja.

Cik tas viss ir aktuāli arī tagad - pēc 26. gadiem, lai spriež bloga lasītāji. Protams, tagad viss ir ciparu formātos, bet manuprāt, daudz kas ir svarīgi joprojām, jo fiziku jau neviens nav atcēlis. Sākumā piedāvāju ieskatīties laikraksta "Satelitte News" 1992. gada septembra - oktobra publikācijās, lai atcerētos kādus pavadoņus Latvijā toreiz varēja uztvert, kā arī satelītu ASTRA 1A/1B, kas bija vispopulārākie, televīzijas un radio programmu sarakstā.

Informācija no 1992. gada septembra - oktobra "Satelīta ziņas". Rīgā tad varēja uztvert 16 ģeostacionāros pavadoņus - vispulārākie bija ASTRA 1A/1B

 

Publikācija no žurnāla "Zinātne un tehnika" 1992. gada pirmā numura

Tālāk piedāvāju izlasīt dažādus rakstus par satelīttelevīzijas programmu uztveršanu no avīzes "Sakaru vēstis" 1991. - 1993. gadu numuriem, kas man vēl ir saglabājušies.