ASTRA - pārmaiņu laiks Eiropā pēc Aukstā kara beigām

Divdesmitā gadsimta astoņdesmitajos gados, līdz ar Aukstā kara beigām, Eiropas televīzijas tirgus ierobežojumu atcelšana un satelīta Astra 1A starts solīja tādu plašsaziņas līdzekļu pieredzi, kas vienotajā Eiropā būtu kopīga visām auditorijām. Mums, kas dzīvoja Austrumeiropā, tā bija "citāda pasaule". Daudzi pirmo pieredzi guva nevis reāla ceļojuma laikā uz Rietumeiropu, kas latviešiem vairumā gadījumu dēļ politiska un ekonomiska rakstura iemesliem nebija pieejama, bet gan sava televizora ekrānā dzīvojamā istabā.

80. gadu beigās Latvijā mediju telpā cenzūra pakāpeniski izzuda, jo Padomju Savienībā oficiāli darbojās „atklātības” politiskais kurss. PSRS konstitūcijā bija pat paredzēta vārda brīvība. Protams, kaut kāda kontrole vēl pastāvēja – vecās tradīcijas turpinājās, un runāt par pilnīgu vārda brīvību vēl bija pāragri. Turklāt, pat Gorbačova "perestroikas" laikā cilvēki turpināja baidīties no VDK iespējamajām represijām, kad patiesībā daudz ko jau drīkstēja darīt nebaidoties no vajāšanas. Par bezcenzūras laikmeta vēstnešiem kļuva arī žurnālā „Liesma” publicētie abi  Ketnera raksti par satelītu televīziju, kurus es atļāvos pārpublicēt savā blogā, jo daudzi tos sen ir aizmirsuši vai nav vispār lasījuši. Voldemārs Ketners ir Latvijas satelītu televīzijas radītājs, tās simbols. Domāju, ka šie raksti ir ļoti nozīmīga mūsu vēstures un kultūras sastāvdaļa - arī tā ir Latvijas uzvara! 

Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā jauniešu vajadzības vietējais mēdiju saturs jau sen vairs neapmierināja. Daudzi gribēja atrast sev jaunus uzvedības modeļus, kurus atdarināt un iegūt sev citu identitāti, atšķirīgu no padomju ideoloģijas uzspiestās. Mēs visi tad piedzīvojām nozīmīgas pārmaiņas un pamazām sākām atbrīvoties no totalitārās mediju sistēmas satura pasniegšanas kanoniem. Laiks bija tāds, ka vairs īsti nevarēja saprast, ko „drīkst” un ko „nedrīkst”, bet maisam gals jau bija vaļā, un robežas pamazām izdzisa, jo nebija skaidrs pats "perestroikas" jēdziens. Protams, ka radās jaunas iespējas, jo viss aizgāja pašplūsmā.  Cilvēki pamazām sāka pierast pie satelītu televīzijas sniegtajām izklaides iespējām, ātri saprata, cik pievilcīga un krāšņa ir Rietumu pasaule, salīdzinot ar padomju cilvēka drūmajām ikdienas krāsām. Jāsaka, ka Latvijas televīzija tajos laikos krietni papūlējās: tā sāka popularizēt mūzikas videoklipu kanālu MTV, atsevišķos raidījumos iezagās pat erotika. Tomēr šo saturu nevarēja salīdzināt ar to informācijas apjomu, ko varēja iegūt ar satelītu televīzijas starpniecību. Tā pa īstam visa šī „satelītu lieta” aizgāja tikai pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas un pateicoties satelīta Astra 1A (16 vienlaicīgi strādājoši transponderi ar 45 W jaudu katrs) apraides uzsākšanai Eiropā. Var teikt, ka Astra situāciju ar televīziju izmainīja neatgriezeniski. Brīvajai ārvalstu televīzijas raidījumu pieejai bija simboliska nozīme. Visiem uzreiz bija arī skaidrs, ka ekonomisko atšķirību dēļ faktiska piekļuve Eiropas Kopienai ir garš un smags process, bet tajā pašā laikā tai varēja ātri piekļūt mājās, skatoties Astra programmas. Šķiet, ka visvairāk no tiem laikiem man ir palicis atmiņā Vācijas RTL plus nakts erotiskais šovs Tutti Frutti, filmas no Pro 7 un mūzikas video no MTV Europe. Ārkārtīgi pārsteidza arī šo kanālu tehniskā izcilība (tā tāda ir joprojām).

ASTRA pirmais satelīts Astra 1A (reģistrācijas indekss GDL-6)  tika palaists ar Ariane 4 nesējraķeti 1988. gada 11. decembrī no Eiropas Kosmosa centra Kourou, Francijas Gviānā. Tas uzsāka regulāru apraidi 1989. gada februārī no 19.2° A pozīcijas 35 975 km augstumā virs ekvatora. Tiešraides (DBS) satelīta Astra 1A starts izrādījās īpaši veiksmīgs notikums. Pirmkārt, tas gandrīz sakrita ar aukstā kara beigām un tāpēc kļuva par jaunas Eiropas televīzijas sistēmas sākumu, kas sekmēja eiropiešu kopējās kultūras identitātes pieaugumu, otrkārt Luksemburgā 1985. gadā izveidotā konsorcija SES (Société Européenne des Satellites), kas piederēja privātām un valsts bankām, mērķis bija aptvert pēc iespējas lielāku teritoriju. Tie, kas Latvijā jau tad aizrāvās ar satelītu televīziju, šo startu ļoti gaidīja, uztvēra to kā revolucionāru notikumu. Attiecīga informācija ārzemju žurnālos, ka kaut kas tāds notiks, parādījās jau vairākus gadus pirms tam.

                                          Satelīta Astra 1A palaišana (ITN News)

Kaut arī Latvijā Astra 1A pārraidītie signāli nebija paši spēcīgākie, tie laimīgie, kam jau bija paraboliskās antenas, tās uzreiz pagrieza šī pavadoņa virzienā. Iemesls bija vienkāršs – 16 programmas no vienas pozīcijas bija ļoti labs piedāvājums. Līdzvērtīgas alternatīvas nebija! Tikai 1995. gada 28. martā EUTELSAT organizācija situāciju nedaudz izlīdzināja, novietojot 13° A pozīcijā savu pirmo HOT BIRD grupējuma satelītu. Par vēlu – līdz tam laikam ASTRA 19.2° A pozīcijā jau bija paspējusi novietot četrus satelītus. 1990. gada sākumā Eiropā apmēram 15 miljoni mājsaimniecību sāka skatīties daudzus interesantus televīzijas kanālus. DTH (direct-to-home) pārraides uz šo teritoriju tika translētas no Astra 1A 16 Ku diapazona transponderiem, kas bija sadalīti četrās grupas pa četriem stobriem. Katra no šīm grupām tika savienota ar savu apstarotāju, kas radīja nedaudz atšķirīgas antenas vērsuma diagrammas. Lai vēl ekonomiskāk izmantotu Ku diapazonu, divi apstarotāji strādāja horizontālajā, bet divi vertikālajā polarizācijā. Katrs no transponderiem 11,2 - 11,45 GHz frekvenču diapazonā aizņēma 26 MHz platu joslu. EUTELSAT satelītiem tajā laikā televīzijas programmām joslas platums bija 80 MHz un 40 MHz. Būvējot satelītuztvērēju, bija jāņem vērā, ka frekvenču joslas platumu Astra 1A programmām nāksies sašurināt pat līdz 16 MHz. Latvijā programmas labi varēja uztvert ar 1,5 m diametra parabolisko antenu un japāņu LNB. Ekvivalentās izotropās starotās jaudas (EIRP) līmenis sasniedza 44 dBW. Antenas pacēluma leņķis (elevācija) 25° Rīgā bija tuvu maksimāli iespējamajam.

Šis bija pirmais komerciālais Eiropas satelīts, kas sāka sniegt televīzijas un radio pakalpojumus. ASTRA sistēmu vēlāk papildināja pavadoņu Astra 1B palaišana 1991. gada 2. martā, Astra 1C 1993. gada 5. maijā un Astra 1D 1994. gada 1. novembrī – visi tie atradās vienā un tajā pašā orbītas stāvoklī un aktīvi darbojās no desmit līdz divpadsmit gadiem. Analogās satelītu televīzijas ēras beigās rezultāts bija iespaidīgs: sešdesmit četri satelītu ASTRA transponderi nodrošināja pārraides vai nu PAL vai D2-MAC standartos, bija pieejami vairāk nekā septiņpadsmit analogo televīzijas pakalpojumu sniedzēju, kā arī četrdesmit radio kanāli, kuru kvalitāte daudz neatšķīrās no CD Stereo parametriem. Šo „zvaigznāju” varēja uztvert milzīgā ģeogrāfiskā platībā: no Islandes un Norvēģijas ziemeļiem līdz Marokas piekrastei, Sardīnijai un Belgradai, Dienvidslāvijas dienvidos, no Kanāriju salām rietumos līdz Polijai un Budapeštai, Ungārijas austrumos, un pat tik tālu, kā Helsinkos, Somijā. Individuālajai uztveršanai Eiropas centrālajā daļā pilnīgi pietika ar mazu 60 cm diametra antenu. 

Firmas Grundig piedāvājums Astra 1A uztveršanai Anglijā

Latvijā mēs bijām priecīgi arī par to, kas palika pāri no Astra 1A signāla

Daudzi citi skatītāji Vācijā, Beļģijā un Holandē Astra 1A programmas saņēma pa kabeļtelevīzijas tīkliem. Viens no galvenajiem SES agrīnajiem panākumiem bija Rūperta Mērdoka 1988. gada lēmums kļūt par ASTRA pirmo komerciālo klientu. Sākotnēji viņš Sky Television Service (vēlāk – British Sky Broadcasting), kura mērķis bija angliski runājošā auditorija Apvienotajā Karalistē un Rietumeiropā, rezervēja četrus Astra 1A transponderus. Samērā īsā laika posmā uz ASTRA platformu migrēja arī ievērojams skaits vācu raidorganizāciju, un SES varēja sākt piedāvāt daudzveidīgus programmu pakalpojumus dažādās valodās, iesākot Eiropā jaunu tematisko privāto televīzijas un radio kanālu laikmetu kā alternatīvu citiem izklaides modeļiem, kas ir saitīti ar jau ierasto virszemes TV apraidi. Skatītājiem tika piedāvāts sporta, mūzikas, ziņu, bērnu raidījumi un iepirkšanās, jeb dzīves stila pārraides. 

Daži komerciālie kanāli pēc 1989. gada tika izplatīti tikai šifrētā, jeb kodētā veidā. No "maģiskajiem" rietumiem varēja skatīties visjaunākās filmas un naktīs arī porno produkciju - bija tikai jāuzbūvē Filmnet vai Teleclub kanālu dekoderi. Pirātiskā programmu skatīšanās attīstījās paralēli un ne mazāk strauji, kā pati satelītu televīzija. Voldemāra Ketnera WALKET pirmais Latvijā izplatīja Filmnet dekodera shēmas, un pat kļuva iespējams iegādāties jau gatavu Teleclub dekoderu.

WALKET dekoderis Teleclub kanālam (no Didža Puča kolekcijas)

Piemēram, Filmnet kodēšanai tika izmantota video signāla polaritātes maiņa puskadru laikā, turklāt nebija arī normālu sinhroimpulsu.Viens puskadrs tika pārraidīts parastā veidā, bet otrs tika apgriezts „ar kājām gaisā”, bet sinhroimpulsu frontes atradās nevis signāla augšpusē, kā tas bija noteikts pēc standarta, bet tika „paslēptas” spilgtuma signāla iekšpusē. Televizors šādu video signālu nespēja apstrādāt, un programmu skatīties gribētājiem nācās lietot speciālu iekārtu – dekoderi.  Raksta beigās visi interesenti var papētīt arī tā laika shēmas. Jāpiezīmē, ka nemaz tik daudz iespēju analogā video signāla kodēšanai, kā tas ir tagad ar ciparu signāliem, nav. Nedaudz vēlāk 90. gados kaut ko līdzīgu izmantoja arī Pētera Šmidres uzņēmums Baltcom savā analogajā daudzkanālu abonentu televīzijas MMDS projektā – arī to pirāti veiksmīgi uzlauza un Latvijā labi piepelnījās ar speciālu „melno kastīšu” izgatavošanu. Vienīgais glābiņš šādos apstākļos bija ciparu televīzijas ieviešana, tomēr pat tur, un tagad viss nemaz neiet tik gludi, kā sākumā tika afišēts. Pirātiskās skatīšanas tradīcijas, kas Latvijā iesākās ar kanāliem Filmnet un Teleclub, vēlāk turpinājās citos veidos. Vairums kodēšanas sistēmu Eiropā 90. gados tika uzlaustas. Runa iet par Eurocrypt (D2-MAC) un Videocrypt kartēm, kas bija pieejamas arī Latvijā, bet par to citreiz, jo tā ir atsevišķa tēma.

1990. - 1991. gadā Baltijas valstis to statusa un tiesību ziņā tika nošķirtas no pārējām bijušajām PSRS republikām un pēc PSRS sabrukuma 1991.gada beigās kļuva par jaunām valstīm. Tas bija ļoti interesants pārejas laiks arī tādā ziņā, ka satelītu televīzija izveidojās par nozīmīgu kultūras nesēju un informācijas ieguves avotu. Latvijas auditorijas interese par piekļuvi satelītu televīzijai bija liela, tomēr ir jāsaprot, ka tā bija tikai neliela sabiedrības daļa. To cilvēku skaits, kas meklēja iespēju iegādāties attiecīgu aparatūru, aizvien pieauga, bet satelītu televīzijas kanālus 90. gadu sākumā gandrīz neizmantoja, lai skatītos filmas. Viens no svarīgākajiem faktoriem, kas pie mums ietekmēja ārzemju televīzijas popularitāti, bija valodas barjera. Līdz 1990. gadam latvieši bija spējīgi apgūt tikai krievu valodu kā daļu no obligātās izglītības programmas. Angļu un vācu valodas zināšanas bija ierobežotas, galvenokārt tās pārzināja tie, kas darbojās intelektuālajā vidē, nevis vienkāršā tautas daļa. Daudziem faktiski bija pieejama laba alternatīva - krievu valodā tulkotās filmas no VHS videokasetēm. Ja apskata Astra mārketingu, kur SES darbojās kā stingri komerciāls uzņēmums, kļūst skaidrs, ka visa šī sistēma tika komercializēta galvenokārt kā izklaides platforma bez jebkādām norādēm uz kopēju Eiropas kultūras identitātes veidošanu. 1989. gada Astra reklāmas video apgalvo, ka šī satelītu sistēma piedāvās skatītājiem "pilnīgi jaunu izklaides iespēju izvēli", turklāt tādi vārdi, kā "izklaide", "prieks" un "jautri" tika lietoti atkārtoti.

Pirmās pārraides no Astra 1A satelīta 1989. gadā

                                                         SES Astra 1A Promo

Itāļu spēļu šovs Calpo Grosso vācu versijā tika nosaukts par Tutti Frutti un tika demonstrēts  RTL plus kanālā trīs sezonas (kopā 150 epizodes) no 1990. gada 21. janvāra līdz 1993. gada 21. februārim. Šī pirmā erotika satura televīzijas pārraide Vācijas televīzijā bija pieejama arī skatītājiem visā Eiropā, jo tika pārraidīta bez šifrēšanas, izmantojot Astra 1A satelītu. Daļējs kailums (sievietes ar atsegtām krūtīm) bija šova Tutti Frutti galvenā iezīme. Kaut arī šovs tika pārraidīts vēlu piektdienas vakaros, tomēr šī izrāde tajos gados izraisīja ievērojamu sašutumu Anglijā, kur to varēja bez problēmām uztvert plašā apgabalā.

Kopumā ņemot, pavadonis Astra 1A atklāja nozīmīgu jaunu tehnoloģiju attīstības fāzi. Strauji kļuva pieejami jauni un dažādi tehniskie risinājumi. Cenas nokritās. Izrādījās, ka SES bija ļoti tālejoši ASTRA sistēmas attīstības plāni... Deviņdesmito gadu beigās skatītāji Eiropā varēja sagaidīt, ka arvien vairāk programmu pakalpojumu tiks piedāvāti vienlaikus gan analogā, gan digitālā formātā. Vēlāk mēs visi kļuvām par šī procesa lieciniekiem. Mūsu vēlme uzzināt vairāk par pasauli aiz dzelzs priekškara tika piepildīta, un piekļuve Eiropai kļuva iespējama ikvienam, kurš iegādājās parabolisko antenu un sāka skatīties ASTRA bezmaksas programmas. 1990. gadā Latvijā vēl valdīja padomju režīms, bet tā bija fantastiska sajūta, ka tev ir pasaule tavā mājā. Šie košie MTV videoklipi, pat reklāmas - tajā laikā tas viss bija vienkārši neticami!