Kā tas bija: Satelītu televīzija PSRS – Ekrāns, Raduga, Horizonts un Maskava

Izstrādājot PSRS satelītu televīzijas sistēmas, sākumā mērķis bija „tiešā veidā” no ZMP nodrošināt iedzīvotāju televizorus ar signālu,  kas ieguva apzīmējumu - Tiešā televīzijas apraide (НТВ). Tomēr šis „tiešais veids” izrādījās strupceļš, jo saturēja ne tikai tehniski principiāli neatrisināmas lietas, bet arī starptautisko normu pārkāpumus. Tā, piemēram, НТВ pavadoņa raidītājam vajadzēja strādāt esošajos metru vai decimetru viļņu televīzijas kanālos, turklāt izpildīt tās pašas prasības, kas ir virszemes apraides raidītājiem. Galvenā no tām – pietiekoši stiprs signāla līmenis apraides zonā un ļoti vājš aiz šīs zonas robežas, kur tas kļūst par traucējumu citiem. Lai nodrošinātu tādu Eiropas valsti, kā Latvija ar televīzijas signālu 3. kanālā (metru viļņi, kur analogā veidā agrāk darbojās Latvijas TV 1. programma), raidošajai antenai uz satelīta vajadzētu būt 500 m lielai, bet barošanas avota jaudai 0,7 kW. 9. kanālā antenas izmērs samazinātos līdz 180 m, bet patērētā jauda pieaugtu līdz 1,5 kW, un, beidzot, 37. kanālā (decimetru viļņi) antena samazinātos līdz 60 metriem, bet patērētā jauda jau sasniegtu 30 kW. PSRS teritorija bija daudz lielāka, tur apmēram 3000 x 2000 km lielai teritorijai antenas lielums un patērētā jauda 3. kanālā būtu 50 m un 70 kW, 9. kanālā 30 m un 180 kW, bet 37. kanālā - 6 m un 2000 kW. Pat ja tehniskās problēmas izdotos veiksmīgi atrisināt, tad izmantot gan šo, gan blakus esošos televīzijas kanālus nevarētu daudzu simtu un pat tūkstošu kilometru attālumā no apraides zonas. Praktiski tas izskatītos tā: ja kāda no Eiropas valstīm ieviestu Tiešo televīzijas apraidi no satelīta, tad pārejās valstis traucējumu dēļ zaudētu iespēju izmantot daļu no virszemes televīzijas apraides frekvenču diapazona resursiem. Tāpēc šodien ar terminu – Tiešā televīzijas apraide no satelīta (DBS, DTH vai НТВ) saprot pavisam kaut ko citu. Tie ir gan savādāki frekvenču diapazoni (C un Ku), gan attiecīga aparatūra: paraboliskā antena, mikroviļņu konvertors un uztvērējs.

Ekrāns (Экран)

Satelīta Экран-М tehniskie parametri:

Orbitālā pozīcija - 99° E

Minimālais garantētais darbības laiks – 3 gadi

Precizitāte orbītā (garantijas laikā)

- rietumi/austrumi +/- 0,5°

- ziemeļi/dienvidi +/- 2,0°

Pirmais masveida televīzijas signāla sadales tīkls Ekrāns (Экран) PSRS tika radīts 1976. gadā, bet starptautiski zemes mākslīgais pavadonis tika piereģistrēts kā Stacionārs T (Стационар Т). Šīs sistēmas galvenā īpašība bija tāda, kā tā strādāja tajā pašā frekvenču diapazonā, kur darbojās virszemes televīzijas apraide – 714 MHz (viļņa garums 40 cm), tikai amplitūdas modulācijas (AM) vietā signālam lietoja frekvences modulāciju (FM), kas ļāva samazināt satelīta raidītāja jaudu vismaz par kārtu un iekļauties starptautiski pieņemtajās normās. Pavadoņa antenas pastiprinājums  bija 33,5 dB, bet raidītāja jauda sasniedza 200 W, kas pie Zemes virsmas nodrošināja jaudas plūsmas blīvuma līmeni 116,5 dBW/m2. Decimetru viļņu (0,62 – 0,79 GHz) diapazons tika izvēlēts, lai samazinātu zemes uztverošo staciju izmaksas, jo 4 GHz frekvences PSRS vēl tikai sāka apgūt, bet 12 GHz bija nākotnes jautājums. Tāpēc, lai neradītu signāla traucējumus citiem, Экран sistēmu praktiski varēja izmantot tikai stingri noteiktā teritorijā. Īsā laika periodā ar tās palīdzību atsevišķos, grūti pieejamos Sibīrijas un Galējo Ziemeļu rajonos, izmantojot uz zemes mazjaudīgus (1 W un 10W) televīzijas retranslātorus, tika noorganizēta Centrālās televīzijas programmas apraide. Signāla uztveršanai no pavadoņa tika izmantotas sinfāzā režģī saslēgtas 16 – 32 elementu Yagi antenas. 

Antena televīzijas signāla uztveršanai no pavadoņa Экран 

No zemes uz ZMP Экран signālu pārraidīja 6 GHz frekvencē ar 12 m lielu parabolisko antenu un 5 kW raidītāju Gradients (Градиент). Galvenā problēma bija - kur ZMP ņemt 2000 W lielu elektrobarošanas jaudu? Satelītam bija nepieciešami milzīgi saules bateriju paneļi, kas PSRS konstruktoriem likās grūti izpildāms uzdevums, turklāt raidošajai antenai bija jābūt 10 kvadrātmetrus lielai. Tāpat vajadzēja nodrošināt precīzu satelīta orientāciju orbītā. Neskatoties uz problēmām, 1976. gada 26. oktobrī PSRS ģeostacionārais satelīts Экран tomēr tika veiksmīgi palaists. Starta laikā viens no ģenerāļiem bunkurā painteresējās, kāpēc vispār ir nepieciešams šāds pavadonis. Tad Galvenais konstruktors Mihails Fjodorovičs Rešetņevs atbildēja ļoti vienkārši un saprotami: „Ostankinas televīzijas tornis ir 500 m augsts un ļauj stabili paraidīt televīzijas signālu 150 - 200 km rādiusā. Tagad iedomājaties, ka šī televīzijas torņa garumu kāds ir palielinājis līdz 40 tūkstošiem kilometru. Tagad televīziju var redzēt puse no Zemeslodes - no Urāliem līdz Kamčatkai. Uzbūvēt tādu torni nevar, tāpēc to aizvietoja ar pavadoni.”

Sistēmas Экран apraides zona

Jaunā pavadoņa parādīšanos pirmie pamanīja Galējo Ziemeļu iedzīvotāji un jūrnieki, kas strādāja Ziemeļu jūras ceļos. Pirmajiem Экран pavadoņiem bija tikai viens transponders, kas pārraidīja Centrālās televīzijas pirmo programmu. Starptautiskie noteikumi stingri reglamentēja signāla līmeni kaimiņvalstīs un neļāva paplašināt apraides zonu tā, kā tas tika nolemts sistēmas izstrādes sākuma posmā. 1976. gada 7. novembrī ar Экран palīdzību tika translēta tradicionālā armijas parāde no Sarkanā laukuma, kam Padomju Savienībā bija arī milzīga politikā nozīme. Šādas stacijas parādījās pat uz kuģiem, kas strādāja Ziemeļu jūras ceļu trasēs. Jūrnieki no atomledlauža Sibīrija ļoti skeptiski nolūkojās, kā uz kuģa tiek montēta satelīttelevīzijas antena, tomēr tiklīdz viņi televizora ekrānā ieraudzīja pārraidi no Argentīnas Pasaules čempionāta futbolā, tā skepsi nomainīja neviltots prieks.

Atomledlauzis Sibīrija ar uztverošo Экран-M spirālveida antenu

Pirmos divus gadus viss gāja labi, līdz pienāca laiks palaist kārtējo Экран satelītu. 1978. gada 25. maijā raķetes starts izrādījās neveiksmīgs, un pavadonis orbītā nenonāca. Pastāvēja rezerves Экран variants, bet 18. augustā arī otra raķete avarēja. Jauns pavadonis vēl nebija gatavs, jo tam bija nepieciešams laiks, tāpēc veiksmīgi tika palaists cits, ne mazāk vērtīgs satelīts - Varavīksne (Радуга). 1978. gada 17. septembrī startam tika sagatavots arī jauns Экран, tas tika palaists, bet atkal –  nesējraķetes avārija, un pavadonis pazaudēts! To, ka tauta palikusi bez televīzijas būs neapmierināta, paredzēt bija viegli, bet neviens negaidīja tik vētrainu reakciju... Vēstules un sūdzības pienāca ne tikai Ministru padomei, bet arī pa tiešo uz Centrālo komiteju (CK). It kā ar to vēl nebūtu gana, cilvēki rīkoja arī mītiņus pie rajonu partijas komitejām, jo uzskatīja, ka tieši tām ir jānodrošina attēls uz televizora ekrāna. PSKP CK ģenerālsekretārs M. Suslovs pats personiski kontrolēja topošā jaunā satelīta sagatavošanas darbus un to, kā tiek novērsti nesējraķetes Protons paātrinātāja bloka defekti. Situāciju vēl vairāk saasināja fakts, ka tieši Ekrāns bija tas, kas nodrošināja ar televīzijas pārraidēm Baikāla-Amūras maģistrāles (BAM) celtniekus. Ar kopējiem spēkiem problēmu tomēr izdevās atrisināt, un sistēma atsāka savu darbību 1979. gadā. Kaut gan vēl gadījās neveiksmīgi starti, vienmēr gatavībā bija arī rezerves ZMP. Vairāk traucējumi Экран darbībā netika pieļauti.

Bez šaubām, lai nodrošinātu tautu ar televīziju, šāda sistēma PSRS bija liels solis uz priekšu, tā kādu laiku labi pildīja savu funkciju, tomēr, dēļ savas unikalitātes (apraides frekvenču diapazona izvēle), Экран sistēmai bija stipri ierobežota attīstības iespēja. Galvenā priekšrocība ātri pārvērtās galvenajā trūkumā. Lieta tāda, ka tās tehniskie parametri ļoti drīz vairs neapmierināja patērētājus. Cilvēki bez Centrālās televīzijas pirmās programmas vēlējās skatīties arī otru vissavienības programmu. Jāpiezīmē, ka Экран sistēma aptvēra četras laika joslas, un daudziem iedzīvotājiem bija iespēja vērot raidījumus viņiem ļoti neizdevīgā laikā. Tāpēc 1984. gadā tika uzsākta Экран satelīta modificēšana. Экран-M bija divi transponderi, kas strādāja nu jau divās - 714 un 754 MHz frekvencēs ar jaudu 200 W, bet elektrobarošanas jauda sasniedza 2kW. Jaunais satelīts ģeostacionārajā orbītā tika nogādāts 1987. gada 27. decembrī. Pavadonis tika pie jaunām saules baterijām, termoregulācijas un vadības sistēmām. Līdz 90. gadu sākumam PSRS kopumā tika uzstādītas apmēram 10 000 Экран-M virszemes retranslātoru sistēmas, ko bija izstrādājis Krasnojarskas Konstruktoru birojs. Īpaši jāpiezīmē, ka runa ir tieši par retranslācijas sistēmu nevis atsevišķu satelītu televīzijas uztvērēju.

Televīzijas retranslātors Экран-M1

Uztvērējs-raidītājs saturēja divus frekvences pārveidotājus, bet pāreja no vienas frekvences uz otru notika ar antenas kabeļa pārslēgšanu un starpfrekvences pastiprinātāja izeju komutācijas palīdzību. Экран-M stacijas tika komplektētas ar daudzelementu spirālveida antenām, ko izgatavoja tās pašas Krasnojarskas televizoru rūpnīca. Šīs antenas bija mazāk jūtīgas pret apkārtējās vides iedarbību, ja salīdzina ar Yagi tipa antenām, kuras sākumā izmantoja komplektācijā ar Экран KP. Pateicoties pie antenas uzstādītajam decimetru viļņu pastiprinātājam ar lauktranzistoriem, trokšņu koeficients nepārsniedza 1,5 dB (ekvivalentā trokšņu temperatūra 150 K).

Uztverošā spirālveida antena

Analoģiski, kā tas bija ar Экран-KP retranslācijas stacijām, Экран -M1 izejas jauda bija 1W, bet Экран-M10 - 10W. Экран-MK aparatūrai raidītājs nebija vispār, jo tā darbojās tikai kabeļtelevīzijas tīklos – atšķirībā no citām pieminētajām iekārtu modifikācijām, šī konstrukcija  faktiski bija satelīttelevīzijas uztvērēja prototips. Tomēr pilnā apmērā iedarbināt PSRS teritorijā otru satelīta Экран-M raidītāju neizdevās, jo pretēji regulējošo organizāciju reglamentiem, šajā frekvencē strādāja kara un civilās aviācijas autoatbildētāji „Savējais – Svešais”, kas radīja nopietnus sistēmas sakaru traucējumus.

Pēc aprēķiniem Экран-M ieguldītie līdzekļi varēja tikt atgūti ne ātrāk, kā pēc deviņiem gadiem, kas stipri pārsniedza paša satelīta ekspluatācijas laiku. Laika posmā no 1976 līdz 2001 gadam tika veikti 27 ZMP Экран un Экран-M starti, no kuriem pieci izrādijās neveiksmīgi. Pēdējais Экран-M pavadonis tika nogādāts orbītā 2001. gadā, tomēr šis starts notika piespiedu kārtā, jo sistēma tad bija jau morāli novecojusi, bet tajā brīdī ļoti daudzi virszemes televīzijas apraides centri Krievijas programmas ОРТ signālu saņēma no Экран-M. Tīkls vēl nebija gatavs tam, lai strādātu no jaunajiem Экспресс-А satelītiem, bet pārtraukums televīzijas darbībā Krievijā nekādā ziņā nevarēja tikt pieļauts. Sistēma Экран pilnībā pārtrauca savu eksistenci 2009. gadā.

Varavīksne (Радуга) 

Raksts no avīzes "Правда", 24.12.75

Pirmais PSRS ģeostacionārais televīzijas pavadonis Varavīksne (Радуга) ar sešiem C diapazona retranslātoriem  orbītā tika palaists 1975. gada 22. decembrī, kur to nogādāja jaudīga daudzpakāpju nesējraķete Protons-K (Протон-K) ar paātrinātāja bloku D (Д). Радуга divi raidītāji (trīs stobri katram) ļāva pavadoņa resursus paralēli izmantot arī militāriem nolūkiem – pa Orbita sistēmas sakaru kanāliem sāka piegādāt informāciju PSRS Aizsardzības ministrijai. Kopumā tika palaisti 31 šāda tipa ZMP. Valsts teritorijā bija izveidots un darbojās pavadoņu televīzijas (satelīti Molnija) staciju tīkls Orbīta, kuru tad arī izmantoja televīzijas signālu uztveršanai no ģeostacionārās orbītas. Galvenā problēma bija tāda, ka no GEO ar televīzijas signālu nevarēja aptvert visu milzīgi lielo PSRS teritoriju, kas turklāt atradās daudzās laika joslās. No rietumiem uz austrumiem PSRS aizņēma 10000 km un 11 laika joslas. Tas nozīmēja, ka Maskavā sagatavoto Centrālās televīzijas programmas izplatīšanu vajadzēja noorganizēt ne tikai milzīgā attālumā, bet arī ar nobīdi skatītājiem ērtā laikā. Problēmu atrisināja ieviešot dažādas apraides zonas (no austrumiem uz rietumiem): A, B, V, G un M (А, Б, В, Г, М). 

PSRS satelītu GEO pozīcijas un apraides zonas А, Б, В, Г, М

Sākumā Centrālās televīzijas programmu pārraidīja uz zonu A, kas atradās vistālāk austrumos un apsteidza Maskavas laiku par 8 stundām, pēc tam uz zonu Б ar 6 stundu nobīdi, līdz beigās tika sasniegta zona M bez laika nobīdes. Nobīdīta laikā Centrālās televīzijas pirmā programma saucās; Орбита-1, Орбита-2, Орбита-3, Орбита-4 (vai Восток), bet zonā M – Pirmā vissavienības programma. Zonām А, Б, В signālu retranslācija no GEO ZMP kļuva par galveno televīzijas programmu izplatīšanas veidu, bet Г un М, kas atradās tuvāk rietumiem, tikai kā papildus, rezerves variants, jo tur jau eksistēja labi attīstīts virszemes televīzijas tīkls. Zemes virsma no GEO pavadoņa ir redzama 18° leņķī, bet raidītājs maksimāli var „izgaismot” riņķi 18000 km rādiusā ar centru uz ekvatora un izmēru: ±80° platumā un 160° garumā. Tas ir 42,4% no Zemes virsmas, bet, piemēram, no 300 km augstuma var aptvert tikai 2,25%... Apkalpošanas zonas ierobežojums pēc ģeogrāfiskā garuma grādiem, kas nozīmē signāla strauju samazināšanos Zemes polārajos (ziemeļu) apgabalos, ir principiāls visu ģeostacionārās orbītas satelītu trūkums. Arī pašlaik Krievijai, kas izrāda pastiprinātu interesi par Arktisko teritoriju, tas ir gana nepatīkami un pietiekoši aktuāli. Tāpēc augsti eliptiskās orbītas izmantošana Krievijā tā arī nekad tā īsti netika pārtraukta pat neskatoties uz to apstākli, ka, lai sekotu debesīs kustībā esošajiem satelītiem, ir nepieciešams sarežģīts antenas pagriešanas mehānisms ar attiecīgu vadības sistēmu.

Horizonts (Горизонт)

1974. gadā Olimpisko spēļu organizācijas komiteja nolēma: 1980. gadā Olimpiskās spēles notiks Maskavā. Nodrošināt tajā laikā PSRS pietiekoši vērienīgu diennakts televīzijas apraidi ar esošajiem tehniskajiem līdzekļiem  bija nereāli. Tas tad arī bija galvenais iemesls, kāpēc satelīts Горизонт vispār tika uzkonstruēts. Uztverošajai antenai uz zemes vajadzēja kļūt mazākai, bet sistēmai lētākai, bet jo mazāka bija paraboliskā antena, jo jaudīgākam vajadzēja būt satelīta raidītājam. Izvēles iespējas inženieriem vienkārši vairs nebija – nācās kaut ko darīt. 1978. gadā GEO parādījās jaunāka tipa ZMP Horizonts (Горизонт), kas starptautiskajos katalogos tika reģistrēts ar citu vārdu – Stacionārs (Стационар). Palaisto Горизонт kopskaits arī ir iespaidīgs - 33 gab. Raķete Протон-K ļāva GEO pacelt smagus un jaudīgus satelītus: salīdzinājumam Horizonts (1200 W) svēra 2300 kg, bet Varavīksne (1250 W) - 2000 kg, Molnija-3 (1000 W) svars bija 1750 kg. Vienotās pavadoņu sakaru sistēmas (ECCC) vajadzībām netālu no Maskavas tika nolemts uzbūvēt jaunu Kosmisko Sakaru Centru (ЦКС) – objektu Азимут М-2. Tika atrasts piemērots zemes gabals pie Dubnas upes, bet Горизонт projekts ļoti interesēja arī vienmēr „izsalkušo” PSRS Aizsardzības ministriju, tāpēc militāristi bija tie, kas uzņēmās vadīt būvniecības darbus. 

Kosmisko Sakaru Centrs Dubna

Pašlaik Dubna (Дубна) ir lielākais no pieciem Krievijas Kosmisko Sakaru Centriem. Kā arī iepriekš tika plānots, tas uzsāka savu darbību 1980. gadā pirms Maskavas Olimpiskajām spēlēm. Tas nodrošināja sporta pārraižu translēšanu uz Eiropas valstīm un Atlantijas reģionu. Азимут М-2 aparatūra sastāvēja no uztvērējiem, kas bija izgatavoti Japānā, jo tajā laikā PSRS attiecības ar „uzlecošās saules zemi” bija atkal kļuvušas draudzīgas, un Padomju zinātnieki, protams, to uzreiz izmantoja savā labā. Arī organizācijas Интерспутник attiecības ar Intelsat tad bija labas – uz Dubnas kompleksa jumta atradās abu organizāciju paraboliskās antenas.

Maskava (Москва)

Kamēr „Protoni” čakli nogādāja ģeostacionārajā orbītā „Varavīksnes” un „Horizontus”, tikmēr radioinženieri un konstruktori uz zemes izstrādāja satelīttelevīzijas sistēmu Maskava (Москва). Uztverošās paraboliskās antenas diametrs stipri samazinājās – 2,5 m  bija ļoti mazs lielums, ja salīdzina ar 12 m lielajām Орбита „bļodām”. Signāla jaudas plūsmas blīvums pie Zemes virsmas bija apmēram 120 dBW/m2.  Sistēmas Mосква uztverošo staciju varēja uzstādīt samērā ātri – pāris stundu laikā bez speciālām iekārtām. Principiāli svarīgs bija tas apstāklis, ka šī sistēma stingri izpildīja visas Fiksētā Satelītu Dienesta (FSS) starptautiski noteiktās jaudas plūsmas blīvuma, kas drīkst sasniegt Zemes virsmu, normas. Līdz ar to, sistēmu Mосква varēja lietot ne tikai PSRS teritorijā, bet arī citur pasaulē, kur vien pienāca pietiekošs signāls. Москва uzsāka savu darbību 1979. gadā no GEO 14° W, bet samērā ātri tika palaisti arī ZMP: 53° E, 80° E, 90° E, 140° E un citās PSRS starptautiski iedalītajās pozīcijās. No šiem ZMP tika translēti ne tikai laikā nobīdīti televīzijas programmu bloki, bet arī radiostacijas Majak (Маяк) pārraides. Attēlā var redzēt, ka sistēmas Москва programmu no 14° W varēja uztvert visā PSRS rietumu daļā (apraides zona M), tātad arī Latvijā.

Sistēmas Москва apraides zonas

Lai neradītu traucējumus virszemes radio releju līnijām (RRL), kas strādāja tajā pašā frekvenču diapazonā, tika pielietota speciāla mākslīgā enerģijas izkliedes (dispersijas) sistēma – signāla attēla nesējfrekvence tika papildus modulēta (FM) ar zāģveidīgu 2 Hz signālu. Uztvērēja traktā bija jālieto attiecīga videosignāla „melnā” līmeņa fiksācijas shēma. Skaņas pavadījumam 7 MHz frekvencē un radio programmai 7,5 MHz, izmantoja dubulto FM un, lai uzlabotu vāja signāla parametrus, audio kompanderu. Tipogrāfiju vajadzībām sistēma Москва trešajā frekvencē – 8,2 MHz pārraidīja laikrakstu lapu attēlus. No divām GEO pozīcijām 14° W un 96,5° E satelītu Горизонт transponderi 3,675 GHz frekvencē darbojās maksimāli iespējamajā, jeb globālajā teritorijas apraides režīmā. Signāls kļuva daudz vājāks, tāpēc bija jālieto 4 m (un lielākas) antenas. Šo modifikāciju izmantoja PSRS vēstniecības, tika radīti arī vairāki diskrētās informācijas sakaru kanāli ar datu pārraides ātrumu 9,6 Kbit/s. Kopumā tika izlaistas 10 000 zemes uztverošo staciju Москва dažāda veida modifikācijas. Līdzīgi, kā tas jau bija ar Экран, stacijas tika komplektētas kopā ar dažādiem diapazoniem paredzētiem virszemes TV apraides retranslātoriem. Paralēli ar minēto uztverošo staciju, PSRS tika lietotas arī uztverošās stacijas Marss (Марс) ar 7 m paraboliskajām antenām.

PSRS televīzijas tīkla attīstība (no laikraksta Наука и жизнь 1986, №3)

Šī vēsture, protams, ir svarīga, kaut gan tai nav tieša sakara ar satelītu televīzijas attīstību Latvijā. Zinot visu šo priekšvēsturi, kļūst pilnīgi skaidrs, ka individuālās satelītu televīzijas uztveršanas sistēmas, tādas, kādas mēs tās pazīstam tagad, pie mums „atnāca” no kapitālistisko rietumu valstu puses. 80. gadu beigās PSRS problēma bija nevis ar ZMP palaišanu GEO, to šī valsts bija iemācījusies izdarīt pietiekoši labi, bet gan ar masveida, parastam pilsonim pieejamas, samērā lētas uztveršanas iekārtas prototipa uzkonstruēšanu un izmēģināšanu. Tas attiecas gan uz mājas satelītuztvērēju neesamību tajā laikā, gan mikroviļņu konvertoru elementu (lauktranzistoru) vēlu izstrādi – nekā tāda nebija. Pat bez minētajiem iemesliem, Padomju Savienības pilsonis nemaz nedrīkstēja tā vienkārši "ņemt" no debesīm un skatīties to, ko pats gribēja - režīms diktēja savu politiku. Gālija arsenīda lauktranzistori АП324 ar trokšņu koeficientu 1,5 dB 12 GHz frekvencē (izgatavotājs – rūpnīca Пульсар, Maskava) parādījās īsi pirms 1990. gada. PSRS nedaudz nepaspēja un tad vienkārši sabruka.

       PSRS satelītu televīzijas sistēmu tehniskie dati 1982. gadā (no žurnāla Tele-audiovision)