Satelītu televīzijas pionieri. Sākums: Kā Stīvens Birkils 1982. gadā skatījās latviešu grupu „Zodiac”

Raksts „Satelītu cilvēka nākotnes redzējums” (Satellite man’s vision of the future) tika publicēts angļu laikrakstā „The Star” 2012. gada oktobrī. Tas ir stāsts par satelītu televīzijas pionieri Stīvenu Birkilu (Stephen Birkill). Viņš bija pirmais cilvēks, kas mājās uztvēra no satelīta pārraidītu programmu  un mainīja veidu, kā mēs skatāmies televīziju. Tas notika Anglijas centrālajā daļā, Šefildā 1975. gada 13. decembrī. Tajā laikā Apvienotajā Karalistē bija tikai trīs televīzijas kanāli - BBC1, BBC2 un ITV. Nebija īsti skaidrs, vai ir iespējams uztvert televīzijas pārraides no citām valstīm - Krievijas vai Tuvajiem Austrumiem, bet nelielā mājā Šefildā satelītu televīzijas entuziasts Stīvens Birkils redzēja gan Sudānas gaisa atsvaidzinātāja reklāmas, gan karstā laika prognozes no Saūda Arābijas, gan Krievijas futbola mačus. Pateicoties nelielam uztvērējam un mājās izgatavotajai piecas pēdas lielajai (1,52 m) un ar tēva palīdzību uzstādītajai paraboliskajai antenai, viņš kļuva par pirmo cilvēku pasaulē, kas varēja mājās baudīt satelītu televīzijas pārraides.

Stīvens Birkils 70. gados Šefildā ar paštaisītu satelīttelevīzijas iekārtu (attēls no "The Star")

„Es zināju, ka satelītu televīzijai ir nākotne,” teica Stīvens. „Tā bija laba iekšēja sajūta, kas deva man iedvesmu. Es zināju, ka tas ir tehniski iespējams, bet man vienkārši bija jāpierāda, ka tas ir praktiski iespējams.” Kā pirmo viņš „noķēra”” Indijas televīzijas pārraidi. Programma SITE, uz kuru Stīvens bija noregulējis savu aparatūru, bija daļa no NASA eksperimenta, kurš bija paredzēts, lai izplatītu lasītprasmes raidījumus ciemiem Indijas laukos. „Šajos ciemos vajadzēja būt komunālajiem televizoriem, un cilvēki tad sēdētu kopā atpūtas zonā un skatītos programmas,” apgalvoja Stīvens. „Es zināju, kur ir izvietoti satelīti un aprēķināju uz kurieni vērst savu antenu.” 

Intervija ar Stīvenu Birkilu 1981. gadā Šefildā

Viņam jau bija pieredze apraides un elektronikas jomā. Stīvens strādāja par inženieri pie BBC raidītājiem un jau no pusaudža gadiem eksperimentēja ar elektroniku un televīziju. „Es atceros, ka skolas laikā man bija interese par televīzijas signāla interferences traucējumiem sliktos laika apstākļos no kontinenta. Tas lika man padomāt par to, kādus citus ārzemju kanālus vēl var uztvert,” viņš teica. Par parastu lietu maza izmēra satelītu televīzijas antena kļuva tikai 80. gadu beigās (Latvijā vēl vēlāk). „Es nevarēju atļauties 30 pēdu (9 m) lielu „bļodu”, kādas bija apraides centros, tāpēc to kompensēju attīstot elektroniku, lai mājas satelītu televīzijas antenas varētu būt daudz mazākas,” skaidroja Stīvens. Šo teoriju viņš izmantoja arī praksē, kad strādāja pie Amstrad satelītu televīzijas uztvērēja izstrādes, kas bija gan pietiekoši lēts produkts, gan arī piemērots mājas vajadzībām. Tas bija satelīttelevīzijas masveida parādīšanās sākums, turklāt tieši tāds, kādu to Stīvens Birkils prognozēja 1981. gadā.

Savā grāmatā „How The World Was One” 1992. gadā Artūrs Klārks rakstīja: „SITE eksperimenta laikā Stīvens Birkils pārsteidza visus, uztverot Anglijas vidū programmas, kas bija paredzētas Indijas ciemiem.” Lai 860 MHz frekvencē varētu redzēt pārraides no NASA ģeostacionārā satelīta ATS-6, Klārks, saņemot Indijas valdības atļauju, savā mājā Šrilankā bija uzstādījis SITE aparatūru.

Stīvens turpmākajos trīs gados Šefildā paplašināja savu mājas satelītu televīzijas uztveršanas sistēmu ar 4 GHz frekvenču diapazonu, uztverot attēlus no Intelsat, Raduga, Molnija un jaunajiem Krievijas Gorizont satelītiem, kā arī apguva 11 GHz, kur sāka darboties Itālijas eksperimentālais satelīts „Sirio” un European Space Agency palaistais OTS-2. Viss tas tika paveikts ar mājas apstākļos uzbūvētiem mikroviļņu konvertoriem (LNB) un bijušo kompānijas BBC 2,4 m lielo parabolisko antenu.

                      Stīvens Birkils 1982. gadā Šefildā demonstrē savu aparatūru

1980. gadā PSRS ļoti populārs kļuva J. Lūsēna vadītās leģendārās elektroniskās mūzikas grupas "Zodiaks" ("Zodiac") albums "Disco Alliance", kas piedzīvoja rekordlielu 6,4 miljonu tirāžu.  Latvijā  to nopirkt nebija nemaz tik viegli - pats pacietīgi stāvēju garā rindā Rīgā pie skaņu plašu veikala. You Tube video (1:56 un 8:46) var redzēt, ka Stīvenam ir izdevies Šefildā noķert kādu no Krievijas satelītiem un redzēt fragmentu no "Zodiaka" uzstāšanās ar albuma "Disco Alliance" vāka attēlu. 

Kabeļtelevīzijas tehniskais žurnālists un amatieru radio entuziasts Bobs Kūpers no Oklahomas bija dzirdējis par Stīvena aktivitātēm Anglijā un uzaicināja viņu ar visu satelītu uztveršanas iekārtu piedalīties ASV izstādē CCOS-78. Birkils tur nodemonstrēja „tīras” (bez trokšņiem) NTSC standarta bildes no 3 m paraboliskās antenas un iepazīstināja publiku ar pirmo plaša patēriņa satelītu televīzijas uztvērēja prototipu. ASV „mazs šķīvis” 1978. gadā skaitījās 3 metri un vairāk, jo tur televīzijas satelītu maksimālā signāla jauda bija ierobežota ar EIRP 37dBW un komerciālie C diapazona (3,4 - 4,2 GHz) LNB tikko sāka sasniegt trokšņu temperatūru zemāku par 85 K. Par pirmo cilvēku Amerikas Savienotajās Valstīs, kas savās mājās San Andreas (Kalifornija) uzbūvēja satelītu televīzijas uztveršanas sistēmu, 1976. gadā kļuva Chaparral Communications līdzdibinātājs Teilors Hovards (Taylor Howard). Satelītu televīzijas uztveršanas iekārtu Television receive-only (TVRO) cena pamazām nokritās un kabeļtelevīzijas operatori sāka saprast, ka „mājas terminālis” varētu būt labs papildu ienākumu avots, kas pat var pārsniegt parasto kabeļtelevīzijas pakalpojumu biznesa peļņu. 1979. gadā katalogs Neiman-Marcus Ziemassvētku izpārdošanas laikā jau piedāvāja Ccientific Atlanta mājas satelītu televīzijas uztveršanas sistēmu par 36000$. Visas šīs sistēmas strādāja C diapazonā, bet Ku diapazons ASV savu attīstību uzsāka tikai tad, kad 1980 gadā pirmo licenci saņēma Satellite Television Corp. 1981. gadā nodibinājās USSB (United States Satellite Broadcasting Company), kas tika izveidota speciāli, lai uzsāktu pārraides individuālajiem lietotājiem, nevis kabeļtelevīzijas kompānijām. ASV televīzijas kanāls Home Box Office (HBO) sāka šifrēt savus raidījumus ar VideoCipher sistēmas palīdzību, tomēr brīvi pieejami joprojām palika vairāk nekā 100 televīzijas kanāli. 1983. gadā Hughes Communications palaida satelītu Galaxy-1, kas bija speciāli paredzēts individuālajiem televīzijas skatītājiem. Šajā gadā mājas satelītu televīzijas uztveršanas sistēmu cena nokrita zem 5000$. Tajā pašā laikā Eiropā satelītu televīzijas ēra tikai tā pa īstam sākās. Līdz 1982. gadam Stīvens Birkils jau bija pametis savu karjeru BBC un pilnībā koncentrējies satelītu biznesam.

Satelītu televīzija 1985. gadā (C diapazons)

Laika posmā no 1981 - 1985 gadiem lielās C diapazona satelītantenas pamazām zaudēja savas tirgus pozīcijas par labu Ku diapazonam. Ideja par individuālu satelīttelevīzijas uztveršanu, jeb DBS kļuva par realitāti. Ja 1980. gadā individuālais satelīttelevīzijas pieslēgums vēl izmaksāja apmēram  10000$, tad 1985. gadā cena jau nokrita līdz 3000$. Līdz ar šo cenu kritumu, cilvēki aizvien vairāk uzmanības pievērsa satelītu televīzijas iespējām, kā labai kabeļtelevīzijas alternatīvai, jo jāmaksā bija tikai vienreiz par uzstādīšanu, nevis katru mēnesi abonēšanas maksu. Kopumā ņemot - kabeļtelevīzija diezgan ilgu laiku aizkavēja satelīttelevīzijas attīstību. Tikai 1999. gadā ASV Kongress novērsa vēl kādu, atlikušo kavējošo faktoru. Lieta tāda, ka daudzas dzīvojamās mājas Amerikā pieder tā saucamajiem apsaimniekotāju kooperatīviem, jeb Condo, kas aizliedza uzstādīt satelītantenas ne tikai īres dzīvokļos, bet pat privātās mājās, jo tās "bojājot ārējo izskatu".
Cilvēku atmiņa ir īsa, un laiks rit uz priekšu savu gaitu, tehnoloģijas visu laiku mainās, bet jaunā paaudze nestādās priekšā, kādi bija satelītu televīzijas pirmsākumi. Sākumā entuziasti paši būvēja savu aparatūru, meklēja jaunus tehniskos risinājumus, apmainījās ar shēmām un pieredzi, meklēja un pirka konstrukcijām vajadzīgās detaļas. 80. gadu vidū Eiropā mājas satelītu televīzijas uztveršanai Ku - diapazonā jau tika piedāvāti gatavi tehniski risinājumi, nevis eksperimentālas iekārtas. Tik iecienīts, kā ASV, C diapazons šeit nekad tā arī nekļuva. Tam bija objektīvs iemesls. Satelītu uztveršanas tehnika pastāvīgi attīstijās, sākumā tika apgūti 4 GHz, vēlāk 11 un 12 GHz diapazoni, kas attiecīgi nozīmēja arī mazāku antenu diametru -  vairs nevajadzēja uzstādīt 3 m lielas parabolas. Par samērā augstu cenu daudzas Eiropas firmas piedāvāja tirgū savu produkciju, kas konkurences iepaidā pamazām nokritās. 

Skyscan satelītu televīzijas uztveršanas komerciālais piedāvājums 1985. gadā

1986. gadā Anglijā sāka iznākt specializētais žurnāls "What Satellite?". Kā minimālais standarts tajā tika ieteikts 1,5 m liels paraboliskās antenas diametrs, bet vēl labāka uztveršana bija iespējama ar 1,8 m. Izmantojot 1,2 m, jau tiekot pazaudēti vairāki televīzijas kanāli... Bāzes TVRO sistēma maksāja sākot no 900 GBP, bet ar motora piedziņu, distances vadības pulti un polarizatoru cena jau bija 1750 GBP. Lūk, dažādu kompāniju satelītu televīzijas uztveršanas komplektu cenas Anglijā 1986. gadā: SALORA - 1300 GBP, MEGSAT - 966 GBP, FERGUSON - 1495 GBP, NEC - 1056 GBP, HANDIC - 999,95 GBP. Žurnālā "Electronics & Wireless World 1985. gada decembra numurā var atrast interesantu D.J. Standena publikāciju par satelītu televīzijas attīstību Eiropā "Receiving satellite tv now".