Zudušās tehnoloģijas: VHS dzimšanas stāsts un pēdējie analogie karavīri

Gluži kā īsti samuraji, Uzlecošās saules zemes leģendārie karotāji, videokasetes ir kā pēdējie analogie karavīri, kas vēl palikuši dzīvi pēc zaudētās cīņas ar digitālo iebrukumu. Jau paspējušas nomirt, videokasetes - zombiji klusi atrod ceļu atpakaļ uz mūsu mājām, un krāsainie kartona taisnstūri, kā senāk, atkal vēro mūs no plauktiem. Vai pie vainas ir tikai nostaļģija? Nu kuram gan, „normālam”, cilvēkam mūsdienās vairs interesē videomagnetofons?

Videokasešu skatīšanās it kā atdzīvina to sen zaudēto "nakts seansu" sajūtu, ko daudzi no mums vēl atceras no padomju laikiem - ja ne ar galvu, tad ar ķermeni noteikti. Hontoloģija – tā ir neskaidrā, spocīgā, jeb pārveidotā atmiņa, kas, sakrājoties vairākiem informācijas slāņiem, ir deformējusies šī spiediena rezultātā. Šāds nostalģijas, absurda un trauksmes sajūtu savārstījums ir labi pazīstams tiem cilvēkiem, kas ir pārdzīvojuši „nelielu pasaules galu”, kāds tas bija 90. gadu sākumā pēc PSRS sabrukuma – entropija, kas celta uz utopijas drupām, kā lūzums starp cilvēku sapņiem, fantāzijām un realitāti. Hontoloģiju, kas ir filozofijas koncepcija, var piemērot dažāda veida kultūras notikumiem. VHS kasetes var kalpot šim nolūkam par labu piemēru. Lietas kļūst par atmiņu „draiveriem” – nostrādā savdabīgs palaišanas mehānisms. Paņem tikai rokā videokaseti, un tu atkal būsi tur atpakaļ, 80. gados pie videomagnetofona un negulētajām naktīm...

  

Vēl viena lieta ir fetišs - mīlestība pret pašu kaseti. Atšķirībā no vinila, kur skaņas kvalitāte liekas labāka par ciparu informācijas datu nesējiem, ar video tas tā nav. Tomēr ir daži cilvēki, kuri turpina izmantot novecojušas tehnoloģijas. Kādam vienkārši patīk tās lietot pieraduma pēc, citi patiešām ļaujas nostaļģijai, un ir arī atsevišķi gadījumi, kad vecāka tehnoloģija ir vienkārši rentablāka nekā jaunā. Vecas tehnoloģijas izmantošanai ir daudz priekšrocību. Estētika ir viena no jomām, kāpēc cilvēki atceras par novecojušām lietām. Analogā veidā ierakstīts audio vai video signāls, ir signāls, ko sākotnēji "dzirdējis" vai "redzējis" mikrofons vai videokamera. Magnetizācija laika gaitā vājinās lēni un pakāpeniski, kas rezultātā, protams, samazina kvalitāti, tomēr, lai lenta atgrieztos pilnīgi nejaušā stāvoklī (tiktu izdzēsta), dabiskie procesi aizņemtu vairāk laika, nekā ir pagājis kopš brīža, kad firma JVC ieviesa VHS standartu. Izveidojot arhīvu, analogā ieraksta galvenā priekšrocība ir tā, ka laika gaitā kvalitātes pasliktināšanās ir pakāpeniska un pamanāma. Tas ļauj glābt informāciju, pirms tā sasniedz tādu punktu, kad kvalitāte ir nokritusies līdz neizmantojamam līmenim. Pat smagas lentas degradācijas gadījumos, kad skaņa vai video ir nopietni cietušas, daļa no oriģinālā ieraksta joprojām būs saglabājusies. Digitālajā pasaulē, kur visu nosaka nullīšu un vieninieku kombinācijas, materiāls visticamāk būs neatgriezeniski zudis.

1976. gada 9. septembrī Japānā, Tokijas viesnīcā Okura uzņēmums JVC iznomāja konferenču zāli, lai plašākai publikai nodemonstrētu pirmo VHS sistēmas videomagnetofonu HR-3300. Video attīstības un izpētes nodaļas vadītājam Shizuo Tokano toreiz bija iemesls būt nervozam, jo viņa vadītā nodaļa atpalika no kompānijām Sony un Philips, kas savus videomagnetofonus jau kādu laiku piedāvāja pārdošanā. Turklāt, lai novērstu japāņu iekšējo cīņu starp video sistēmām, Tokano ar savu prototipu bija sagatavojis arī atbildi Japānas valdības vēlmei oficiāli pieņemt Sony izstrādāto Betamax sistēmu. To, ka VHS šo cīņu tikai pastiprinās, Tokano saprata vairāk nekā labi. Tomēr, viņš bija pārliecināts par savu taisnību un salīdzināja video sistēmu attīstību ar savu hobiju - Bonsai koku audzēšanu. Arī tas bija pacietības un pašdisciplīnas jautājums, lai iejauktos procesā tieši īstajā brīdī, un ļautu dabai turpināt iet tālāk savu ceļu. Šī diena tiek uzskatīta par jaunu ēru sadzīves videotehnikas jomā, par VHS standarta dzimšanas dienu. JVC inženieri Yuma Shiraishi un Shizuo Takano vadīja šo projektu  sākot no 1971. gada, un  HR-3300 bija mērķtiecīga darba rezultāts. Pirmais funkcionējošs prototips tika uzkonstruēts jau 1973. gadā. Abreviatūra VHS inženieriem nozīmē Vertical Helical Scanning, bet lietotājiem - Video Home System.

Sadzīves videomagnetofonu vēsture ir nesaraujami sasaistīta ar japāņu kompāniju JVC, kas ir dibināta 1927. gadā, kā amerikāņu kompānijas Talking Machine meitas kompānija, vēlāk pazīstama, kā RCA Victor. No 1930. gada, JVC kļūst par praktiski patstāvīgu uzņēmumu, kas Japānā specializējas skaņu plašu un atskaņotāju ražošanas jomā. Savā Jokohamas rūpnīcā JVC masveidīgi izlaida muzikālo produkciju - skaņu plates ar sunīša, kas uzmanīgi vērtē gramofona skaņu, attēlu. JVC leiblu His Master's Voice melomāni visā pasaulē joprojām uztver kā augstāko produkcijas kvalitātes simbolu.

Sākot ar 1935. gadu, JVC produkcija nokļūst radiouztvērēju tirgū, tomēr kompānijas inženieri sapņoja par vēl lielākiem projektiem. Tāpēc daudzus gadus JVC ar apbrīnu sekoja līdzi talantīgajam izgudrotājam un inženierim Kenjiro Takayanagi - "japāņu" televīzijas tēvam. Pirmo attēlu Takayanagi ieguva 1926. gadā ar Brauna caurulītes palīdzību, kad strādāja par profesoru  Hamamacu pilsētas tehniskajā koledžā. 1935. gadā Takayanagi nodemonstrēja savu pirmo elektroniskās televīzijas modeli. Nacionālā radiokompānija NHK uzaicināja viņu strādāt pie sevis. Sadarbojoties ar Takayanagi un NHK, JVC 1939 gadā uzkonstruēja pirmo televizoru. Bija reālas perspektīvas, lai attīstītu  televīzijas projektu tālāk, tomēr plānus uz 6 gadiem izjauca Otrais pasaules karš. Amerikāņu bumbas iznīcināja Jokohamas rūpnīcu - palika tikai vārti ar sunīša simbolu His Master's Voice, kas iezīmēja JVC panākumu sākumu. 

Pēc kara atkal atsākās His Master's Voice skaņu plašu ražošanas process, un turpinājās JVC sadarbība ar Takayanagi. 1946 gadā viņš kopā ar savu komandu pārgāja strādāt uz kompāniju JVC par televīzijas tehnikas ģenerālo menedžeri. Takaynagi vadībā 1958. gadā Japānā tika raidīts pirmais krāsainais televizors, sāka attīstīties pētījumi magnētisko videoierakstu jomā, kuros galveno lomu nospēlēja cits JVC inženieris Shizuo Tokano - misters VHS. Tā viņu Japānā vēlāk sāka dēvēt darba kolēģi un videotehnikas jomas speciālisti.

VHS sistēmas videomagnetofona radītājs Shizuo Tokano

Shizuo Tokano piedzima 1923. gadā  Jokohamā. Pēc Hamamacu Tehniskās koledžas beigšanas 1943. gadā precīzās mehānikas jomā, Tokano tika iesaukts kara flotē par inženieri, bet 1946. gadā atnāca strādāt uz JVC, kur nodarbojās ar kinoprojektoriem. 1955. gadā Japānā sākās pētījumi magnētisko video ierakstu jomā, bet vēl pēc astoņiem gadiem tika radīts pirmais profesionālais videomagnetofons. 1970. gadā Tokano kļuva par JVC spoļu videomagnetofonu ražošanas nodaļas vadītāju. Tie gan bieži lūza, un pircēji atgrieza atpakaļ katru otro aparātu, tāpēc komerciāli šī nodaļa strādāja ar zaudējumiem - reāli draudēja likvidācija. Glābt radušos situāciju varēja tikai droša, uzticama, plašam pircēju lokam pieejama videomagnetofona radīšana. Lai gūtu panākumus šajā jomā, vajadzēja rūpīgi izanalizēt pasaules pieredzi analoģiskas produkcijas ražošanā un izstrādāt uzvaras stratēģiju, jo sadzīves videomagnetofona radīšana ļāva iekarot milzīgu tirgu, kas tolaik bija pielīdzināms 500 miljardiem jēnu. Tirgus līderis toreiz bija kompānija Sony, kas izmantojot pašus pēdējos zinātnes un tehnikas sasniegumus, gribēja kļūt par vadošo uzņēmumu. Sony panākumi bija plaši pazīstami, tieši tur pēc mācību beigām visvairāk vēlējās nokļūt tehnisko augstskolu studenti. Kompānija JVC 1972. gadā piedzīvoja vadības krīzi, tika samazināts darba vietu skaits, kā arī tika pieņemts lēmums likvidēt sadzīves videoelektronikas izstrādes nodaļu, vairs neradīt jaunu tehniku, bet pievērsties vecās aparatūras pārdošanai un modernizācijai, kas paredzēta tikai rūpniecības vajadzībām. Uz Tokano nodaļu tika "aizrotēti" (kā tagad saka) 50 augstas klases speciālisti. "Man tika tādi dārgumi, par kuriem es pat nevarēju sapņot", iedvesmots, toreiz teica Tokano. Tam bija nopietns iemesls - visi šie darbinieki bija Kenjiro Takayanagi skolnieki. 1972. gada aprīlī Tokano izveidoja nelielu darba grupu un sākās sacensība, kurā jaunie speciālisti, kas skaitījās kompānijas  liekie cilvēki, demonstrēja lielu gribas spēku un neatlaidību. Tālāk VHS izstrādāšana turpinājās slepeni - bez budžeta, jo oficiāli no vadības puses projekts tika atcelts un Tokano domāja, ka būs nepieciešami vairāk par trīs gadiem, lai sasniegtu iecerēto rezultātu. 
1974. gadā kļuva skaidrs, ka Sony, radot sadzīves videomagnetofonu Betamax, ir guvis ievērojamus panākumus. Tā gabarīti bija krietni mazāki par lenšu magnetofoniem, saglabājot augstu attēla kvalitāti un ļaujot ierakstīt vienu stundu ilgu video. JVC inženieri uzskatīja, ka vissvarīgākie videomagnetofona parametri ir vismaz divu stundu lentas ilgums, optimālas lietošanas ērtības un zemas izmaksas. Iedvesmojoties no Tokano slavenās frāzes: "Mums pašiem jāaizsargā savs darbs", JVC darbinieki pielika lielas pūles izmēģinājuma modeļa pilnveidošanā. Noslēdzošajā etapā laboratorijā darbi notika nepārtraukti gan dienā, gan naktī. 1975. gada augustā, trīs mēnešus kopš Beta magnetofonu pārdošanas uzsākšanas, darbs pie VHS aparāta konstruēšanas beidzot tika pabeigts - izrādījās, ka tas ir par 5 kg vieglāks par konkurentu (Sony) izstrādājumu.

Betamax sistēmas videomagnetofons SL-6300 un VHS HR-3300

Lai ieviestu jauno VHS formātu, bija nepieciešami spēcīgi sabiedrotie, jo Japānas Starptautiskās tirdzniecības un rūpniecības ministrija nolēma padarīt Sony versiju par vietējo nozares standartu. Video toreiz tika uzskatīts par valsts nozīmes jautājumu. Tad Tokano izspēlēja savu "pēdējo kārti". Viņš piekrita bezprecedenta solim - piedāvāja bez jebkādiem nosacījumiem sava magnetofona prototipu citām firmām. "Ir svarīgi izplatīt sabiedrībā VHS standartu! Tas nav vienas pašas kompānijas JVC spēkos", tāda bija Tokano devīze tajā laika periodā. 1975. gada 3. septembrī darba grupas biedri savā laboratorijā nodemonstrēja rūpniecības giganta Matsushita Electric Industrial Co. prezidentam Konosuke Matsushita VHS magnetofona eksperimentālo modeli. Viņa reakcija bija viennozīmīga: "Betamax  - tā ir prece, kurai var dot 100 punktus, bet VHS ir pelnījis 150!" Kompānija Matsushita mēģināja izstrādāt savu videosistēmu, ko sauca par VX, bet tā arī netika tālāk par prototipu. Kompānija secināja, ka VX nav piemērots masveida ražošanai, un projekts nomira agrīnā nāvē.

Pirmais VHS sistēmas videomagnetofons HR-3300

Tokano noslēdza sadarbības līgumu arī ar lielāko Japānas sadzīves elektronikas preču ražotāju - kompāniju Hitachi. Šī firma tajā brīdī jau bija atteikusies no sava videomagnetofona radīšanas un taisījās ražot Betas pēc Sony licences. Sony izturējās diezgan augstprātīgi un prasīja augstu cenu par Betamax licenci. Hitachi vadība bija ļoti pārsteigta par VHS un nolēma radušos situāciju izmantot savā labā. Visi tehniskie dati kļuva publiski pieejami. "Tas bija neiedomājami tādai sabiedrībai, kurā tolaik notika nikna konkurences cīņa sadzīves elektronikas jomā. Tokano mums noticēja un uzticēja savu aparatūru. Tas noteica mūsu attieksmi pret kompānijas JVC cilvēkiem. Mēs nodomājām - lieliski, ar viņiem var kopā strādāt," savā dienasgrāmatā rakstīja kompānijas Hitachi videotehnikas nodaļas priekšnieks Anji Mijamoto. Lai padarītu VHS standartu pēc iespējas atpazīstamāku, Tokano vērsās arī pie citām kompānijām un aicināja izveidot kopēju projektēšanas grupu. Tikai gadu pēc VHS formāta parādīšanās, Sony pazaudēja 40% no video tirgus, bet pēc 10 gadiem JVC tehnoloģija atkaroja 90%. Pat neskatoties uz to, ka attēla kvalitāte Betamax tehnoloģijai bija augstāka, tā vēl kādu laiku palika "virs ūdens" tikai pateicoties dažiem Dienvidamerikas reģioniem un Japānai. 
VHS sistēmas videomagnetofona HR-3300 prezentācija viesnīcā Okura iezīmēja kaujas sākumu (Video standartu karš, japāņu cīņa starp video sistēmām varētu būt Legacy Sat nākamās publikācijas tēma).
Shizuo Takano 1986. gadā, desmit gadus pēc VHS ieviešanas, kļuva par kompānijas JVC viceprezidentu. Viņš bieži, bez jebkāda iemesla, atbrauca uz uzņēmuma ražotni Jokohamā un katram darbiniekam atrada pateicības vārdus, pazīstot pēc vārda visus, ar kuriem reiz dalīja kopā gan priekus, gan bēdas. Viņa atvadu vārdi bija: "Mēs visi degām no vēlmes. Degt no vēlmes - tas ir burvīgi. Dievs man atsūtīja brīnišķīgus cilvēkus. Dārgie draugi, centieties sapņot un tiecaties uz savu sapņu realizāciju."
Takano nomira no vēža 1992. gada 21. janvārī. Kad katafalks ar viņa mirstīgajām atliekām pabrauca garām JVC ražotnei Jokohamā, visi darbinieki izgāja pavadīt Takano pēdējā gaitā. Viņi uzrakstīja uz plakāta "Misters VHS - Shizuo Takano, paldies! Guli mierīgi."
2002. gadā Japānā par pirmā VHS videomagnetofona radīšanas procesu tika uzņemta mākslas filma "Jaunas dienas rītausma: cilvēks aiz VHS" (Dawn of a New Day: The Man Behind VHS).

Attēli no filmas "Dawn of a New Day: The Man Behind VHS" (c) 2002 TOEI COMPANY, LTD.

Tokano nepiedzīvoja to laiku, kad pēc 41. gada kompānija Funai, kā pēdējā, 2016. gada vasarā pārtrauca VHS videomagnetofonu ražošanu. Loks noslēdzās.    
Attiecībā uz paaudzi, kas ir izaugusi ar straumēšanas tehnoloģiju, VHS video, visticamāk, viņiem nekādu nostaļģiju neradīs. Citiem, iespējams, vēl lietojot DVD, ir vismaz kaut kādas zināšanas par lielgabarīta aparatūru. Kas attiecas uz mani, tad es VHS vienmēr atcerēšos, kā kaut ko ļoti pazīstamu un tuvu no jaunības dienām. Manā mājā VHS dzīvos vēl ilgi.