Kā tas bija: Zaudētais VHS un citi video formāti - darbs komerctelevīzijā RBS TV



Vēl atgriežoties pie iepriekšējās publikācijas jāpiemin, ka 90. gadu vidū es maz interesējos par satelīttelevīzijas C diapazonu, vēl mazāk par pārraidēm krieviski, kuras tajā varēja uztvert, bet man ļoti gribējās redzēt jaunākās filmas un mūzikas klipus. Atceros, ka Latvijā televīzijas virszemes apraidē diezgan ātri pēc neatkarības atjaunošanas izslēdza Останкино un PTP pārraides, ko translēja desmitajā un septītajā metru viļņu kanālos - tur katru vakaru rādīja tādus padomju laika "brīnumus", programmas Laiks (Время) un Ar labu nakti, mazuļi! (Спокойной ночи, малыши!). Tās aizmirst ir praktiski neiespējami...
Brīvajā vietā ēterā uzreiz neienāca (kā uz burvja mājiena) arī kvalitatīvs saturs latviešu valodā. Kādu laiku Latvijas Televīzija no satelīta ASTRA retranslēja vācu programmu 3Sat, es atceros arī CNN ziņu pārraides. Toreiz pa televizoru mēs pārsvarā skatījāmies kompānijas KS-Video "bojevikus", piemēram, Rembo un tamlīdzīgas filmas krievu valodā ar Staloni, Švarcenegeru un van Dammi galvenajās lomās, kas bija samērā briesmīgā kvalitātē, laikam trešās vai ceturtās kopijas. Vēlajās vakara stundās parādījās arī kaut kāda erotika, bet ne hard porno žanrs. No mūzikas klipiem topā bija Depeshe Mode. Par signāla avotu parasti kalpoja VHS standarta videomagnetofoni. Filmas rādīja neievērojot autortiesības - toreiz tas nevienam nelikās kaut kas nosodāms. Daudzi video ieraksti, īpaši mūzikas klipi un koncerti, tika iegūti no satelītu televīzijas plašā piedāvājuma - uz televizora ekrāna neviens vairs tā īsti  nevarēja atšķirt, kas no kurienes ir paņemts vai nozagts. Mēs vienkārši toreiz tādi bijām, jo Latvija tikko bija atbrīvojusies no PSRS koloniālisma jūga. Daudz kas toreiz bija savādāk nekā tagad, es pat teiktu - labāk, kvalitatīvāk un radošāk. Deviņdesmito gadu sākumā ļoti strauji sāka attīstīties videomāksla kā tāda. Viena pēc otras ēterā parādījās un pazuda vairākas vietējās komerctelevīzijas - Ige TV, SPS TV, Studija Laine, Picca TV, Kanāls 4 (Viesturs Alksnītis) un RBS TV. TV Laine bieži rādīja filmas no kanāla TV-6 Москва, piemēram, gruzīņu šedevru Mimino. Pirmsākumos televīzijas kanāls TV-6 Москва bija iecerēts kā kopējs komerciāls krievu un amerikāņu projekts. Kompānija Turner Broadcasting System uzņēmās piegādāt tam filmas, bet krievu puse - radīt Krievijā pirmo privāto televīziju, kas pārstāvētu Teda Tērnera intereses, tomēr jau 1994 gadā, pēc krievu iniciatīvas, līgums tika lauzts.



Latvijā vietējā kanāla KS-Video vietā uzradās TV Rīga un, tomēr arī šis kanāls ātri pazuda no televizoru ekrāniem. Kāds pat atceras, ka TV Rīga sastāvēja no diviem VHS videomagnetofoniem un Amiga datora. Profesionālais analogais formāts videokamerām toreiz bija Betacam SP (Beta SP), ko nevajadzētu jaukt ar saistīto, bet nesaderīgo Betamax formātu, mazāk kvalitatīvs skaitījās S-VHS. Visi Betacam varianti no vienkāršā analogā ieraksta līdz pat ciparu ierakstam, izmantoja vienas un tās pašas formas videokasetes, kas nozīmē, ka, pārejot uz citu video ierakstu glabāšanas formātu, kasete palika tā pati vecā. Pēc 2006. gada Betacam produkti televīzijas studiju vidē pakāpeniski pazuda, kaut gan profesionālajā apritē vēl ilgi saglabājās vienīgais veiksmīgais video lentas ciparu formāts DigiBeta. Varbūt tagad kaut kādiem tā laika televīzijas kanālu arhīva materiāliem vēl var sadzīt pēdas, protams, ja kādu entuziastu tas vispār interesē, tomēr jārēķinās, ka video droši vien būs VHS vai S-VHS.

SONY Betacam SP formāta profesionālais videomagnetafons, divi tādi reiz nodrošināja RBS TV ēteru

Pirms RBS TV pārtrauca raidīt 1995. gada oktobrī, nesamaksājot man algu par vairākiem mēnešiem, es paspēju tajā apmēram pusgadu nostrādāt kā studijas videoinženieris pie ētera pults. Par inženieriem sauca tikai tos, kam bija augstskolas diploms, bet es studijas RPI Radiotehnikas un sakaru fakultātē pametu vēl 1989. gadā (pabeidzu tās daudzus gadus vēlāk). Toreiz biju gatavs strādāt faktiski par velti - tikai, lai tiktu iekšā televīzijas vidē pie aparatūras. Skaidrs, ka valsts uzņēmums Latvijas Televīzija mani bez diploma darbā neņēma, bet RBS TV jau sākās problēmas ar naudu un, tur bija arī tādi darbinieki, kas runāja par prom iešanu, tāpēc prezidents Jānis Rušenieks un tehniskais direktors Guntars Spunde daudz neprātoja un mani pieņēma. Paliku tur līdz pašām beigām, kamēr pilnībā "nenogrieza" ēteru - ziņas pārtrauca raidīt ātrāk, jau aprīlī. Tomēr par nesamaksāto naudu es ļaunu prātu neturu, jo ieguvu daudz vairāk - pieredzi. Nu esmu sapratis vienkāršu patiesību: dažreiz tu zaudē, citreiz pat vinnē un nekad tā īsti nezini, kā dzīve iegrozīsies tālāk, turklāt, tās lietas, kuras  pa īstam vajag, par naudu nopirkt nekādi neizdodas.

 
Televīzijā bija interesanti, tur viss notika. No ziņām biju lieta kursā par visu, kas aktuāls, man iepatikās vienmēr būt notikumu centrā pie ētera pults. Ziņu dienestu toreiz vadīja Kārlis Streips, par diktori strādāja Ilva Liepiņa, par sižetiem gādāja Kaspars Odiņš. Labi atceros arī aktierus - Kasparu Pūci un Igoru Siliņu, kas ierunāja dažādu filmu un reklāmu aizkadru tekstus. Pa dienu RBS TV neraidīja - tikai vakaros. Vēlāk man pietrūka tieši pirms ētera rosīšanās, tās pēdējās minūtes un sekundes, tāda īsta spriedze... Iegūto pieredzi ar tehniku es gan vēlāk izmantoju, kad saslēdzu un palaidu radio Nord studiju Ulbrokā un kādu laiku tur ēterā darbojos dīdžejs. Starp citu, tas vidējo viļņu 1485 kHz frekvencē raidošais AM mono radio ir "dzīvs" joprojām, tikai signāls pienāk no citas vietas un saucas Merkurs, bet ar tehniku tur tagad strādā Juris Lapinskis. 


RBS TV Rock Legends - 1994. gads

Atgriežoties pie RBS TV, jāsaka, ka sākumā man vispār nebija nekādu iemaņu darbam ēterā, toties es labi pārzināju satelīttelevīzijas un video tehniku. Atceros, ka gāja "dzīvais" ēters, bet es pārāk bieži pārslēdzos no vienas studijas kameras uz otru un nevietā klāt pievilku runātāju tuvplānus. Tad tehniskajā telpā manāmi piesarcis ienāca pats šefs, bet daudz mani nestrostēja, toties iedeva grāmatiņu - brošūru par operatora darba iemaņām. Domāju, ka Jānim Rušeniekam tas televīzijas projekts tiešām pa īstam rūpēja, bija svarīgs, tikai nepietika naudas un, laikam jau, kaut kas nogāja greizi.

RBS TV studijas tehniskā telpa pirms ētera sākuma, aparatūra vēl nav ieslēgta. 1995. gads, priekšplānā grimētājas dēls, pie skaņas pults bloga Legacy Sat autors. 

Jāņa Rušenieka vadītā RBS TV tehniski bija labi nodrošināta, tai bija milzīgs potenciāls, diez vai citiem tajā laikā maz bija kas labāks... Te būtu jāpiemin gan decimetru viļņu raidītājs Zaķusalas tornī, gan studijas un videomontāžas aparatūra Elijas ielā 17, turklāt tā bija pirmā komerctelevīzija, kas darbojās PAL standartā. RBS TV sāka raidīt 1994. gada 15 oktobrī 38. decimetru viļņu kanālā un nostrādāja apmēram gadu. Sākumā šis projekts izskatījās visnotaļ optimistiski, jo finansiālās problēmas sākās krietni vēlāk. Biznesa projekti tad apstājās daudziem. Kļuva arī skaidrs, ka liela daļa G-24 kredītu ir aizgājuši neceļos, sākās banku krīze. Interesantas pārraides par mūziku ar nosaukumu "Ze-meņu trauks" RBS TV veidoja Armands Rušenieks. Cik atceros, tad ar kompāniju BMG klipiem bija nokārtotas autortiesības. Tos ierakstīja no franču mūzikas kanāla MCM ar satelītu televīzijas starpniecību.

RBS TV Ze-meņu trauks - 1994. gads

Vairākas RBS TV kasetes es savā laikā pārrakstīju uz  VHS formātu ar Hi-Fi stereo skaņu un dažreiz, nostaļģijas dzīts, tagad paskatos. Vienkārši laba mūzika, kas neprasa komentātus - Pink Floyd, Clannad, Jean-Michel Jarre, ZZ Top, Lionel Richie, Sade, Phil Collins un daudzi citi. Tīra nostaļģija, nekas vairāk. Kad es skatos video no kasetēm, tas nenozīmē, kas es tur meklēju kvalitatīvāko versiju. Es vienkārši gribu atsaukt atmiņā to lielo notikumu, kad pirmo reizi skatījos video no magnetafona. Atgriešanās pie saknēm - tā to sauc! Galu galā - tas tomēr ir baigais "kaifs", pēc tik daudziem gadiem paskatīties video analogā veidā bez You Tube starpniecības... Līdzīgi ir arī ar vinilu. Kaut kas sen aizmirsts, bet tā sajūta, kad roka ieliek kaseti videomagnetofonā vai uzliek skaņu plati uz atskaņotāja, ir kaut kas daudz taustāmāks, īsts, nevis tikai peles klikšķis uz faila attēla datora ekrānā. Arī viedtālrunis tādas sajūtas mums nespēj sniegt, patiesībā viņš mums sen ir apnicis, tikai grūti ir to atzīt, jo jāpērk atkal vietā jauns... Ir apnicis "līdz nāvei" būt online, vienmēr sasniedzamam. Arī internets jau sen nav tāds, kā bija agrāk - visur jāpierakstās, mūžīgi tiek uzkrāti kaut kādi personiskie dati. Viss tas galu galā ir ''vēl viens ķieģelis sienā", tajā, kas mūs nošķir vienu no otra. Mēs pat vairs ikdienā nesarunājamies, bet sarakstāmies mesendžeros. Pie velna to visu, es vienkārši ieslidinu kaseti videomagnetofonā uz paskatos Pink Floyd filmu The Wall




Runājot par zudušo VHS, pašlaik tas video nemaz nešķiet tik briesmīgā kvalitātē, kādu mēs viņu atceramies no 90. gadu pirātiskajām filmu kopijām. Ieraksti kasetēs, arī pēc 20 un vairāk gadiem, joprojām ir skatāmi, analogā Hi-FI stereo skaņa - baudāma. Prātīgi glabātām kasetēm, tāda konkrēta ierakstu beigu termiņa nemaz nav, drīzāk sabojāsies videomagnetofons. Tālajos 90. gados daudzi melomāni izvēlējās videokaseti kā galveno mūzikas uzglabāšanas formātu. Šim nolūkam optimāls variants bija 6 galvu Hi - Fi stereo videomagnetofons Panasonic NV-HD 100 AM. Man pašam toreiz bija Sharp VC-H80G,  kas pēc siksniņu nomaiņas darbojās joprojām. Frekvenču diapazons 20 Hz - 20 kHz, dinamiskais diapazons vairāk kā 90 dB, 8 stundas mūzikas vienā 240 minūšu kasetē LP variantā, kādi 10 albumi iznāk... Interesanti, ka joprojām atrodas entuziasti, kas šādā veidā raksta mūziku - esot "īpašs" lampu, analogais skanējums. Skaņas Hi-Fi stereo ieraksts (FM veidā) tiek veikts magnētiskās lentas dziļākajos slāņos, tāpēc nekvalitatīvas videokasetes šim mērķim labāk neizmantot. Vienmēr ir atradušies arī tādi cilvēki, kas ierastās lietas izmantos savādākā veidā. Katrā ziņā, vinila skaņu plates var ierakstīt, es pat teiktu, ka vajag, lai nenospēlētu ikdienā līdz čerkstoņai. Šodien jauns produkts piesaka sevi tik ātri, ka dažkārt cilvēka smadzenes nav spējīgas pielāgoties un, bieži vien, jaunā tehnoloģija jau ir nobeigusies vēl īsti pat nesākoties. VHS ir izturējis ilgāk, nekā tika gaidīts. Tagad lietas vairs nekļūst vecākas. Katru dienu cilvēki izmet atkritumu tvertnē arī kādu video kaseti, bet tas tikai padara izdzīvojušās kopijas vērtīkas. Video magnetafons ir jāgodina, kā savādākas kultūras priekšmets. DVD atskaņotājs, pēc savas būtības, ir vairāk kā dators, bet video magnetafons  - mehāniska ierīce. Jaunajām paaudzēm nebūs jāizjūt jauno mēdiju trūkums, lai dokumentētu, analizētu un nostaļģētu. 80. gados radās paaudze, kurai videomagnetofons kļuva par galveno dzīves  elementu. Tā ir plaša retro kultūras izpausme, kas ir saistīta ar neskaitāmām stundām, kas pavadītas pie videomagnetofona.

  

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Satelītu televīzijas pionieri. Voldemārs Ketners: Pasaules iekarošana

WALKET: 1991. gada barikāžu laiks un pirmā Latvijas privātā TV Ogrē

Satelītu novietojums ģeostacionārajā orbītā