Made in Latvia: 90. gadu analogie satelītuztvērēji

Pēc Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas, 1991. gads atnesa arī ļoti nozīmīgas pārmaiņas satelītu televīzijas tehnikas jomā. Viena pēc otras uzradās jaunas kompānijas, kas specializējās tieši satelītu televīzijas uztveršanā. Paštaisītos uztvērējus izgatavoja gandrīz visas tolaik eksistējošās firmas, antenas arī daudz ražoja uz vietas, bet konvertorus (LNB) ieveda no ārzemēm. Dažas kompānijas pat nodzīvoja līdz mūsdienām, tādas kā UNISAT, LATSAT, YOTA (tagad YT Group). Tiesa gan, tagad šīs firmas pašas neko vairs neražo, bet piedāvā gatavu tehniku no citām valstīm, pārsvarā no Ķīnas, bet ir arī tādas, kas specializējušās citās jomās. 90. gados cilvēki pie mums ļoti ātri aptvēra, ka ar satelītu televīziju var labi nopelnīt. Var teikt, ka entuziastu skaits strauji pārgāja kvalitātē. Jau rakstīju par Voldemāru Ketneru un  WALKET, kas  pirmie iesāka šo ceļu - tālākais notika gandrīz lavīnveidīgi. Parādījās arī savs preses izdevums - avīze Satellite News (Satelīta ziņas). Rīgā to izdeva firma Robotek, kas pati ražoja gan satelītu televīzijas uztvērējus, gan antenas un importēja ASV konvertorus Gardiner.

Satellite News pirmais numurs 1992. gada septembrī

Latvijas firmas satelītu televīzijas tirgu ļoti ātri sadalīja savā starpā, piemēram, LATSAT piedāvāja WISI, Kathrein un Nokia tehniku, ITA - Strong un Nokia, Zālītes darbnīca - Grundig, Robotek - Echostar. Interneta tad vēl nebija, tāpēc reklāmas tika publicētas preses izdevumos. Laikraksts Nakts izlaida veselu rakstu sēriju par satelītu televīzijas aktualitātēm. Bieži tā nebija tieša reklāma - zem tehniska satura raksta par antenām un konvertoriem bija norādīts autora vārds un telefona numurs. Pēc avīzes Satellite News reklāmām mēs tagad varam spriest par to, kā Latvijā tolaik attīstījās satelītu televīzijas aparatūras tirdzniecības bizness. Nevar apgalvot, ka 90. gados iniciatīvu uzņēmās tikai krievu kopiena, jo veiksmīgi darbojās tādi latviešu uzņēmumi kā Zālītes darbnīca, Yota, ITA un vēl citi. Piemēram, Individuālais uzņēmums Zālītes darbnīca, kas bija tiešs Walket konkurents, ar satelītu televīzijas, satelītu telefonu, skaņas un video ierakstu preču izplatīšanu sāka nodarboties no 21.02.91. Viņi piedāvāja vislētākos Rietumu firmu satelītu televīzijas uztveršanas komplektus par 260$ (USD) un nodrošināja optimālu visa komplekta kvalitāti un darbību, garantēja gala rezultātu - kvalitatīvu attēlu un skaņu. Darba bija tik daudz, ka vienā savs darbības brīdī šis uzņēmums meklēja sev jaunu darbinieku - piemērotu cilvēku, kas varētu uzstādīt un noregulēt klientiem satelītantenas. Par cik man jau bija kaut kāda pieredze, es pieteicos, bet  šie pārdomāja, jo beigās tomēr izrādījās, ka labāk ir pašiem vairāk saraut, nekā algot vēl vienu kolēģi. IU Zālītes darbnīca man spilgti ir iespiedies atmiņā ar kādu interesantu lietu - viņiem Valmieras ielā 31 ēkas otrajā stāvā bija lieliska laboratorija, kur 1,5 m diametra paraboliskās antenas varēja noregulēt tur pat telpā, jo viena mājas siena tika aizstāta ar putuplasta ķieģeļiem tā, ka signāla uztveršanu tas īpaši netraucēja. Kad ārā lija, sniga un vējš kopā ar slapjumu līda aiz apkakles, tu siltā telpā vienā mierā ķimerējies ap antenu un galvu!

Satelītu televīzijas uztveršanas tehniku tirgoja arī Veikals Nr.1, RADIOTEHNIKA, Rīgā, Tērbatas ielā 40 un Valsts veikals-salons ORBĪTA, Rīgā, Brīvības ielā 19.


Firma Robotek 1992. gadā piedāvāja visiem interesentiem iegādāties trīs savus satelītu televīzijas uztvērēju modeļus: SR 1010 - ar rokas vadību, SR 1100 - ar 16 fiksētiem programmu uzstādījumiem un SR 1200 - aprīkotu ar distances vadības pulti. Tolaik viņi īpaši piezīmēja, ka visiem uztvērējiem ir automātiskā pastiprinājuma regulēšana (AGC), iespēja uztvert Eiropas pavadoņus, kvalitatīva radio programmu uztveršana un augsts drošības līmenis. 


Robotek analogā satelītuztvērēja SR1100 tehniskie parametri

Latvijā, kā viena no pirmajām, satelītu televīzijas uztvērējus uzsāka ražot  firma BALTSAT, kas uzņēmumu reģistrā ir iekļauta 21.03.91. Starp citu, BaltSat konstruktors Aleksandrs Miņins neslēpj, ka viņa uztvērēja pamatā ir izmantota rietumvācu žurnālā UKW-Berichte 1986/3 inženiera Matjaz Vidmar aprakstītā konstrukcija (TELE-Satellite 1994/4). Savā publikācijā "Satelītu televīzija Rietumeiropā 80. gadu otrajā pusē" es jau pieminēju to svarīgo faktu, ka tieši pateicoties M. Vidmara publicētajai shēmai, mēs spējām no PSRS mantojumā atstātajām radiodetaļām uzsākt ražot vienkāršas, samērā lētas un drošas vietējās satelītu uztvērēju konstrukcijas. Tā laika tehnisko shēmu analīze liecina, ka tam bija fundamentāla nozīme. Raksta beigās es pievienoju BaltSat un citu Latvijas satelītuztvērēju shēmas, kas man vēl ir saglabājušās. Ja papēta sīkāk, tad var pamanīt, ka visur ir izmantots viens un tas pats risinājums: 200 MHz strpfrekvence un PLL demodulators ar padomju laika mikroshēmu K174ПС1 (M. Vidmars izmantoja SO42P). Tā pie mums bija vietējā komercpiedāvājuma satelītuztvērēju klasika. Neliela atšķirība bija tā, ka Baltsat uzvērējos tāpat kā Ketnera shēmā signāla pastiprinājuma regulēšanai AGC tika lietots ierobežotājs - mikroshēma K500ЛП16 nevis ar roku regulējama līmeņa kontrole (trīs PIN-diodes). Par cik es pats būvēju savus uztvērējus, tad centos pārbaudīt dažādus risinājumus arī praksē. Ierobežotājs ļāva atteikties no vēl viena "cauruma" uz uztvērēja priekšējā paneļa un, tas izskatījās daudz labāk un modernāk, gluži kā rietumu ražojumiem, turklāt tādu aparātu bija ērti lietot  parastam satelītu televīzijas skatītājam, jo nevajadzēja atsevišķi pieregulēt katru uztverto kanālu. Protams, tās ir tikai nianses, bet konstruējot jebkuru iekārtu, svarīgs ir pilnīgi viss - jāņem ir vērā katrs sīkums. Jāatzīst, ka es reiz gribēju kļūt par radiokonstruktoru un tāpēc 1985. gadā iestājos RPI Radiotehnikas un sakaru fakultātē 705 specialitātē „Radioelektroniskās aparatūras konstruēšana un ražošanas tehnoloģija”. Studijas es pabeidzu tika pēc 26. gadiem un  citā specialitātē. 

BaltSat konstruktors Aleksandrs Miņins (no žurnāla TELE-Satellite 4/94)

Līdzīgi kā Robotek, arī BaltSat firmas satelītuztvērēji piedzīvoja trīs konstrukciju paaudzes - ar roku regulējamie, ar fiksētiem programmu iestādījumiem, ar distances vadību. Jāsaka, ka Latvijā ražotā tehnika vietējiem apstākļiem tomēr izrādījās vairāk piemērota nekā Rietumeiropas, kas slikti darbojās ar vāju signālu. Automātiskajai signāla līmeņa regulācijas shēmās (AGC) rietumu satelītuztvērējiem reti kad spēja kompensēt vāju signālu, un attēls ar mazāka diametra antenu neiznāca kvalitatīvs, bet bija arī tādi izņēmumi, kā piemēram, uztvērējs BEST ar zemu trokšņu slieksni.  







 BaltSat analogie satelītu televīzijas uztvērēji

Avīzes Satelitte News 1992. gada septembra un oktobra numuros var atrast satelītu televīzijas tehnikas cenas un firmu nosaukumus, kas tad to pārdeva. Uzreiz var konstatēt, ka piedāvājums bija plašs, tātad arī ievērojama konkurence tirgū. Tabulās ir apkoptas antenu un uztvērēju cenas Latvijas rubļos (LVR) un ASV dolāros (USD). Lai tās labāk salīdzinātu, var pārrēķināt uz eiro. Toreiz tika noteikts maiņas kurss: 1 lats = 200 Latvijas rubļu. Kā likumīgs maksāšanas līdzeklis kādu laiku palika arī Krievijas rublis (SUR). Iznāk, ka  satelītuztvērējs ar rokas vadību toreiz vidēji maksāja ap 40 EUR, tomēr ir jāņem vērā, ka algu vidējais līmenis tad gan bija krietni zemāks nekā tas ir tagad. 


Satelītu televīzijas aparatūras cenas Rīgā 1992. gada septembrī/oktobrī (no laikraksata Satellite News)



Latvijā ražots satelītuztvērējs STELLA SR-002

Pēc apkopotās informācijas var redzēt, ka satelītuztvērējus ražoja vai pārdeva arī vēl citas kompānijas: STELLA, LATTREK un UNISAT, turklāt tās nebūt nebija visas tā laika firmas, piemēram, sarakstā nav minēts WALKET no Ogres. Ar satelītu televīziju Latvijā tad centās nopelnīt daudzi. Man ir saglabājies UniSat uztvērējs SR-Q-SV. Tā aizmuguri tāpat kā BaltSat produkciju grezno uzraksts: "Made in Latvia" (Ražots Latvijā). Pārņem nostaļģija. Žēl, ka vairs nav analogo satelītu televīzijas programmu - man liekas, ka vēl vakar tās bija...


 UniSat analogais satelītu televīzijas uztvērējs SR-Q-SV

1993. gadā, kad valstī kā maksāšanas līdzeklis atgriezās lats (vai pat vēl agrāk), veikalos varēja iegādāties atsevišķi rietumu firmu satelītutzvērēju augstfrekvences blokus. Tie krietni atviegloja un vienkāršoja satelītuztvērēju konstruēšanas procesu, jo pašam veidot augstfrekvences (AF) daļu gan tehniski, gan ekonomiski bija visai "piņķerīgs" uzdevums. Piemēram, firmas Divi un divi veikalā varēja iegādāties par 6 Ls vietējā ražojuma AF bloku, bet Vācijā ražotu - par 10 Ls, Vācijā ražotu kabeļtelevīzijas satelītuztvērēja plati ar japāņu SHARP AF bloku - par 18 Ls. Tādā veidā radioamatieri no komponentēm pie mums varēja izveidot savu konstrukciju ar minimālu darbietilpību, pieņemamu cenu un garantētu kvalitāti. Aktuāli tas bija apmēram līdz 1995. gadam, kad analogajai tehnikai ieradās jauna digitālā maiņa - standarts DVB-S ar MPEG-2.



SHARP DBS augstfrekvences bloks
SHARP DBS augstfrekvences bloka tehniskā pase
SHARP piedāvājums 1989. gadā. Pārdošanā jau ir pirmie universālie konvertori - 3 in 1, jeb Triple LNB (no žurnāla TELE-satellit 3-4/89)

Protams, ka 90. gados jebkura satelītu televīzijas skatītāja "analogais sapnis" tomēr bija labs rietumu ražojuma satelītuztvērējs. Sākumā gan tie darbojās tikai nepaplašinātajā standarta starpfrekvences joslā 950 - 1750 MHz, bet vēlāk jau 950 - 2050 MHz. Tajā laikā satelīttelevīzijas aparatūru izgatavoja daudzas pasaules firmas un vienas firmas aparāti parasti bija savstarpēji saderīgi, arī izmaksas mazākas. Svarīgi tas bija ne tikai vienotā dizaina dēļ, bet arī optimālai sadarbībai, piemēram, uztvērējam strādājot kopā ar antenas vadības iekārtu - pozicionieri vai šifrēto kanālu dekoderi.    



Viens no labākajiem analogajiem satelītuztvērējiem BEST 2026L (no Didža Puča kolekcijas) 



Analogais satelītuztvērējs DIORA SX90 (no Didža Puča kolekcijas) 

Mūsu firmas ar saviem satelītuztvērējiem nemaz tik daudz neatpalika no augstāk attēlos redzamās tehnikas, tomēr 90. gados satelītuztvērēju tehnoloģija ļoti strauji attīstījās un, Latvijas firmas vienkārši nebija gatavas tik dramatiskām pārmaiņām ražošanas procesā. Vairums produkcijas taču tika izlaista izmantojot vēl bijušās PSRS elektronikas elementu bāzi, arī partijas bija nelielas. Situācija izmainījās ātri un principā. Jaunākie analogo satelītuztvērēju svarīgākie tehniskie risinājumi bija:

1. Satelītuztvērēji ar integrētu dekoderi;
2. Satelītuztvērēji ar integrētu pozicionieri; 
3. Satelītuztvērēji ar diviem AF blokiem; 
4. Satelītuztvērēji ar vadības mikroprocesoru, kas strādāja dialoga režīmā uz daudzzīmju displeja;
5. Satelītuztvērēji ar trokšņu sliekšņa pazemināšanas sistēmu;
6. Satelītuztvērēji ar modificētu stereo sistēmu.

Publikācijas beigās es ieliku shēmas pēc kurām es būvēju savus satelītuztvērējus 90. gados. Pārsvarā gan es izmantoju BaltSat variantu (nedaudz pārveidotu) un M. Vidmara oriģinālo risinājumu no UKW-Berichte. Žēl, bet neviena no šīm konstrukcijām nav saglabājusies līdz mūsdienām: kādu es iemainīju, vēl kādu pārdevu tālāk, bet vēl citu vienkārši izmetu ārā, kārtojot māju. Reiz tapa arī modelis ar  distances vadību, pielāgotu no lietuviešu vai baltkrievu televizoriem, kā tas bija BaltSat un Robotek aparātiem, tomēr 90. gadu vidū mans entuziasms uztvērēju konstruēšanā pamazām norima, jo es iegādājos savu pirmo rūpnieciski ražoto aparātu - Nokia ar D2-MAC Eurocrypt dekoderi. Tieši tad man radās lielāka interese par kodētajām satelītu televīzijas programmām, pareizāk sakot, par pirātiskajām, jeb alternatīvajām kartēm ar kurām uz kādu laiku varēja piekļūt skandināvu satelītu televīzijas raidījumiem, bet tas jau ir cits stāsts.

PSRS laika AF tranzistori un varikapi KB 611, kurus izmantoju savās satelītuztvērēju AF bloku konstrukcijās









Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Satelītu televīzijas pionieri. Voldemārs Ketners: Pasaules iekarošana

WALKET: 1991. gada barikāžu laiks un pirmā Latvijas privātā TV Ogrē

Satelītu novietojums ģeostacionārajā orbītā