Kā tas bija: Pēdējā padomju tehnoloģiju paaudze - pa žurnāla "Радио" pēdām

Kad 90. gadu sākumā es darba (RRR Metrologs) kolēģim Ludim ieminējos, ka satelīta ASTRA 1A pārraides Krievijā faktiski nevar uztvert, jo pat Latgalē signāls ir jau krietni vājāks, viņš pasmīnēja un zīmīgi teica:
- Tā viņiem arī vajag, lai tik būvē tālāk savu attīstīto sociālismu, bet mēs tikmēr paskatīsimies RTLplus kanālā šovu Tutti Frutti!
Ar to es gribu teikt, ka vismaz satelītu televīzijas ziņā mums ir stipri paveicies. Latvijas vēsturi un ekonomisko attīstību daudzu tūkstošu gadu garumā ir noteicis tieši tās ģeogrāfiskais stāvoklis. Mēs esam apmēram pa vidu starp austrumiem un rietumiem, jo valsts teritorija ir izvietota Austrumeiropas platformas ziemeļrietumu malā. Ģeostacionāro satelītu signālu uztveršanas ziņā tā ir milzīga priekšrocība. Tieši šeit mums ir nodrošināta piekļuve ļoti daudzām gan austrumu (līdz 96.5° E), gan rietumu (līdz 47.5° W) ģeostacionāro satelītu pozīcijām. Jāatceras, ka tā ir tikai viena, unikāla orbīta. Sīkāk par to jau rakstīju publikācijā "Satelītu novietojums ģeostacionārajā orbītā". Satelītu ASTRA, kas programmu skaita ziņā ieņēma līdera pozīciju, signālus 90. gadu sākumā ar nelielām antenām labi varēja uztvert tikai bijušās PSRS teritorijas tālākajos rietumu apgabalos, bet Baltijas valstis tad atguva neatkarību un atdalījās. Vēlāk jaunajiem ASTRA pavadoņiem 1E un 1F gan bija speciāls austrumu stars, kas ļāva programmas skatīties Maskavā ar 75 cm diametra antenām, bet Sanktpēterburgā un Kijevā - 90 cm. Tomēr tad visi kanāli, kas tika pārraidīti šajā austrumu starā jau bija ciparu standartā DVB-S, MPEG-2. Sākumā daudz ko viņi redzēt nevarēja! Par to liecina arī programmu saraksts no žurnāla «Радио» 1991. gada jūlija numura.

Šāda situācija bija Ukrainā, Krivojrogā, bet līdzīga tā bija arī citur Krievijas teritorijā. 

„Sistēmas CTB-12 plānu realizācija Padomju Savienībai nozīmē būtisku progresu televīzijas attīstības ziņā. Gribas vēlreiz atzīmēt, ka mūsu zemei ir izdalīti 70 frekvenču kanāli. Tas ļaus papildus radīt daudzas republikas un vietējas nozīmes programmas. Ļoti žēl, ka mēs tik lēni kustamies uz izraudzīto mērķi, ievērojami atpaliekot no sākuma uzstādījumiem, zaudējot vienu pēc otras līdera pozīcijas satelītu sakaros. 12 GHz diapazona apgūšanas temps pieaug, un mūsu valsts, lai nepaliktu autsaideros, nedrīkst par to aizmirst,” rakstīja žurnāla «Радио» redakcija 1989. gada novembra numurā – tajā pašā, kura vāku grezno Voldemāra Ketnera  foto. Ko īsti nozīmē šis brīdinājums? Kas tad 90. gadu sākumā notika PSRS teritorijā ar satelītu televīziju? Vai atpalikšana no rietumiem tehnoloģiju jomā visu laiku turpināja pieaugt? Vismaz daļējas atbildes uz šiem jautājumiem var iegūt ejot pa žurnāla  «Радио» publikāciju pēdām. 

Blogā es jau pieminēju Sergeju Sotņikovu, kas viens no pirmajiem PSRS aizrāvās ar satelītu televīziju. Nedaudz atgriezīšos pie viņa piedāvātā konstruktīvā risinājuma - modulārās individuālās uztveršanas iekārtas, kuras aprakstu žurnāls "Радио" sāka publicēt 1990. gada novembra numurā. Lūk, ieskatam (bez sīkākiem paskaidrojumiem), kāda tā bija.

S. Sotņikova modulārā individuālā uztveršanas iekārta (no 1990. gada žurnāla «Радио»)

Ļoti eksotiska konstrukcija, lai neteiktu vairāk! Viļņvads ar līkumiem stipri līdzinās santehnikas caurulei. Visa SAF pārveidošana notiek aiz antenas, kas principā ir pareizi, jo nekas neaizsedz nelielo reflektoru. Spriežot pēc visa, šī individuālā uztveršanas iekārta S. Sotņikovam darbojās. Nedomāju, ka ir nopietns iemesls to apšaubīt... Žurnālā "Радио" interesenti var izpētīt sīkāk veselu publikāciju ciklu. Cita lieta, ka neviens neko tādu  90. gados pat nemēģināja atkārtot, jo tiem, kas reāli gribēja paši kaut ko uzbūvēt, bija pieejamas arī Voldemāra Ketnera publikācijas. Savu konstrukciju aprakstus Ketners visiem gribētājiem piedāvāja par nelielu samaksu - 10 rubļiem. Manuprāt, tas tolaik bija pieņemami. Kāpēc gan ne? Atlīdzība par ieguldītajām pūlēm ir jāsaņem, bet toreiz, PSRS laikos, tā nemaz nebija pati par sevi tik pašsaprotama lieta. Reti talantīgs un daudzpusīgs - tāds bija Voldemārs Ketners. Par to liecina gan WALKET reklāmas piedāvājums žurnālā "Юный техник" 1991. gada maija numurā, gan vairākas viņa publikācijas žurnālā  "Радио" 70. un 80. gados, kas vispār nav saistītas ar satelītu televīziju. 1973. gadā Voldemārs Ketners par savu konstrukciju "Ģitāra - ērģeles" Vissavienības radioamatieru - konstruktoru iestādē ieguva otro vietu.  

WALKET reklāma (no 1991/05 žurnāla "Юный техник")

Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā, Ogrē tika atvērts WALKET radio detaļu veikals. Visi tie, kurus interesēja satelītu televīzija, varēja cerēt uz tehnisko palīdzību. Pēc V. Ketnera apgalvojuma, Latvijā optimālais paraboliskās antenas diametrs 90. gadu sākumā bija 1,4 m, bet LNB trokņu līmenis robežās no 1,2 - 1,4 dB. Viņš vēl piebilda:

- Pie tam neaizmirsīsim, ka antena nekad nebūs par lielu, bet galvas trokšņi pārāk mazi.

  

Entuziastiem Voldemārs Ketners piedāvāja iegādāties satelītu televīzijas uztvērēja SL500M3 shēmas un spiestās plates, kas tika izstrādātas speciāli radioamatieru vajadzībām. Savas konstrukcijas aprakstā viņš apgalvoja, ka šo uztvērēju pats var savākt pat cilvēks, kas ar elektroniku ir maz pazīstams, bet spēj akurāti strādāt. Didzis Pučs atceras, ka tajos laikos gribēšana uztaisīt satelītu televīzijas uztvērēju bija daudziem, bet varēšana gan bija tikai dažiem. Salīdzinot ar rūpnieciski ražotu uztvērēju, detaļu izmaksas bija niecīgas - tās bija kapeikas. Diemžēl liela daļa no Ketnera spiesto plašu un apraksta komplekta pircējiem uztvērējus tā arī nedabūja pie "dzīvības". Maksimums ko entuziasti spēja, bija salodēt detaļas, bet beigās viņi konstrukcijas nenoskaņoja. Turklāt tas attiecas ne tikai uz jaunāko izstrādājumu SL500M3, bet arī uz iepriekšējo, slaveno WALKET SAT-2. Radioamatieriem bija nepieciešamas ne tikai labas teorētiskās zināšanas radio lietās, bet arī mēraparatūra: kā minimums "svip" ģenerators X1-50 un oscilogrāfs, kuram parastam ierindas pilsonim "tikt klāt" toreiz nemaz nebija tik vienkārši. Šīs publikācijas beigās var sīkāk izpētīt WALKET analogā satelītu televīzijas uztvērēja SL500M3 aprakstu. Gribu vērst interesentu uzmanību uz to, ka V. Ketners, lai noklātu plašo (800 MHz) satelītu televīzijas pirmās starpfrekvences diapazonu 950 - 1750 MHz, savā konstrukcijā izmantoja nevis varikapus, bet gan paštaisītu gaisa maiņkondensatoru, kas ļāva uzreiz pāriet uz daudz zemāku 70 MHz frekvenci un veikt signāla tālāko apstrādi - vajadzīgās joslas platuma formēšanu un detektēšanu. Līdzīgs gaisa maiņkondensators tika izmantots arī padomju laika televizoru decimetru viļņu kanālu selektorā CKД-1. 

Analogā satelītu televīzijas uztvērēja WALKET SL500M3 spiestās plates

Didzis Pučs uzskata, ka šādu optimizāciju Ketners esot izvēlējies "aiz nabadzības", jo 90. gadu sākumā vienīgie plaši pieejamie varikapi, kurus varēja izmantot augstfrekvenču shēmu risinājumos bija KB109. V. Ketners ar tiem esot mocījies, lai dabūtu pēc iespējas augstāku heterodina frekvenci un plašāku joslas pārklājumu, bet nekas prātīgs gan neesot iznācis - aizgājis pat tik tālu, ka šai elektronikas detaļai tika vīlēta nost melnā plastmasa, lai samazinātu izvadu garumu (parazītiskā induktivitāte). Varu jebkuram apliecināt, ka tā tas bija. Strādājot RRR Metrologs, arī es eksperimentēju ar šiem varikapiem (KB109), bet ģenerācija virs 1 GHz frekvences heterodina konstrukcijām kļuva nestabila un "rāvās" nost. Neko tur īsti nevarēja izdarīt! Es ilgi negribēju no šī piegājiena atteikties, jo ar varikapiem KB109, kurus radiorūpnīcā varēja viegli atrast, satelītu uztvērējs iznāca lētāks, nekā ar deficītajiem KB611. Tos otros savukārt bija gana grūti sameklēt un iegādāties. Vēl viens iespējamais risinājums bija sadalīt joslu divās daļās "low" un "high" un izmantot divus pārslēdzamus heterodinus. Starp citu, Ketners par to ieminējās WALKET SAT-2 uztvērēja aprakstā, bet arī šādā konstrukcijā iegūt pozitīvu rezultātu diapazona augšējā daļā ar varikapiem KB109 bija praktiski neiespējami. 

950 - 1750 MHz diapazona sadalīšana divās daļās "low'' un "high"

Vēl Didzis atceras, ka tajā laikā no rūpnīcām nesa laukā visu, ko varēja dabūt garām apsardzei, un mazus varikapus iznest, protams, nebija nekāda problēma. Jā, toreiz tā tas bija, pat vēl vairāk - ar šoferiem varēja sarunāt izvest laukā veselu aparātu. Tas nozīmē to, ka darbā es  mierīgi varēju uzbūvēt satelītu televīzijas uztvērēju no "A" līdz "Z", tad to tur ar attiecīgu mēraparatūru noskaņot un viegli dabūt laukā no rūpnīcas. Pat šasija man nebija jāņem no RRR izstrādājumiem - to varēju uzkonstruēt pats savu un izlaist cauri galvanikas ceha līnijai Imantā, tāpat arī izgatavot alumīnija priekšpaneli ar visiem uzrakstiem angļu valodā - stereo satellite receiver. Mājās man toreiz, ja neskaita parastu multimetru - testeri, nekā vairāk nebija...  Vēlāk es nopirku norakstītu X1-50.  
Elektronikas elementu, jeb komplektējošo detaļu nabadzīgais piedāvājums (īpaši superaugsto frekvenču) - faktiski tā ir īstā atbilde, kāpēc PSRS radioamatieri savās satelītu uztvērēju konstrukciju ieejas daļās 90. gados nespēja piedāvāt labāku risinājumu par decimetru viļņu kanālu selektoru CK-Д-24 ar starpfrekvences joslu 470 - 790 MHz. V. Ketners šo problēmu atrisināja ar gaisa maiņkondensatoru. Viņam tas izdevās, bet paliek atklāts jautājums - vai  vēl kāds spēja uzbūvēt uztvērēju SL500M3? 
Kas attiecas uz žurnālu "Радио", tad tas 90. gadu sākumā drīzāk bremzēja satelītu televīzijas attīstību, nekā deva reālu ieguldījumu šīs lietas labā. Man šķiet, ka viņi visu nokavēja - vismaz par pāris gadiem. Toreiz es cerēju tur atrast kādu jēdzīgu publikāciju, kā žurnālā UKW-Berichte 1986. gadā, kas palīdzētu izstrādāt savu konstrukciju, bet nekā atkārtojama tur nebija. Domāju, ka Krievijā komunistiskās nomenklatūras kadri negribēja pieļaut to, lai cilvēki brīvi varētu piekļūt ārzemju televīzijas pārraidēm. Piemēram, jau daudz vēlāk 1994. gadā par S. Sotņikova publikācijām kāds Ukraiņu radioamatieris bija pamatīgi sašutis, jo neesot saprotams ar kādu mērķi tās vispār ir tikušas publicētas, tā kā pat nespeciālistam uzreiz esot skaidrs, ka panākt primitīvā līmenī kaut kādus rezultātus esot vienkārši neiespējami. Izskatās, ka žurnāls "Радио" S. Sotņikova rakstus publicēja tikai tāpēc, lai  nodemonstrētu PSRS (Krievijas) agrīnos sasniegumus satelītu televīzijas uztveršanas jomā: no sērijas - mēs bijām pirmie. Tajā pašā laikā šis īsviļņu entuziasts G. Solomahins no Ukrainas (Konotopa) slavē sava tautieša Vladimira Botvinova konstrukciju. Arī es savā laikā pēc Botvinova apraksta mēģināju uzbūvēt "galvai" SAF pastiprinātāju.

G. Solomahins no Ukrainas (Konotopa) pie savas 1,8 m diametra paraboliskās antenas (no 1994/1 žurnāla "Радио")

Gan G. Solomahins, gan V. Botvinovs, gan arī S. Sotņikovs savos mikroviļņu konvertoros lietoja heterodinus ar Ganna diodēm, tomēr viņu konstrukcijas būtiski atšķīrās no V. Ketnera piedāvātā risinājuma. Lieta tāda (tas bija ļoti svarīgi), ka pirmā starpfrekvences josla  šiem ukraiņu un krievu radioamatieriem atradās decimetru viļņu diapazonā 470 - 790 MHz, kas bija nesavietojami ar satelītu televīzijas standartu 950 - 1750 MHz. Jā, protams, tā bija vieglāk, jo šis frekvenču diapazons PSRS bija jau apgūts, varēja izmantot padomju rūpniecības izstrādātos kanālu slektorus CK-Д-24, tomēr netrūka arī problēmas ar "spoguļkanāliem" un otrā, pārskaņojamā heterodina frekvenču pārklājumu. Joslas platums šajā gadījumā bija tikai 320 MHz. Ja kāds gribēja uztvert no satelītiem visus kanālus, tad ar to bija stipri par maz, īpaši pēc tam, kad ASTRA palaida orbītā nākamos pavadoņus...

Nepārprotiet, es šeit negribu teikt neko sliktu. Cepuri nost, viņi visi bija satelītu televīzijas pionieri! Agrīnajā periodā, satelītu televīzijas pirmsākumos daudz "dzīvotspējīgāks" izrādījās tieši Voldemāra Ketnera piedāvātais variants ar 950 - 1750 MHz joslu, ko bez problēmām varēja savietot ar jebkuru japāņu LNB un Rietumu valstu satelītuztvērēju.

V. Botvinova paštaisītā satelītu televīzijas uztveršanas aparatūra (no 1992/5 žurnāla "Радио")

Bijušajā PSRS teritorijā nelielās partijās analogie satelītu televīzijas uztvērēji tika ražoti arī rūpnieciski. Tajos ar 950 - 1750 MHz starpfrekvenci gan viss bija kartībā! No 1991. gada rudens Astrahaņas (Krievija) rūpnīca Прогрес, Vitebskas (Baltkrievija) ražošanas apvienība Витазь un "Ļeņina vārdā nosauktā" rūpnīca Ļvovā (ukraiņu: Львів) izlaida uztvērējus ТСТ-001 (Ласпи, Витазь un Лорта), kas bija paredzēti 16 pavadoņu televīzijas programmu uztveršanai. Visa elektronikas elementu bāze bija vietējā (padomju). 1997. gadā īslaicīgi pārdošanā parādījās pat šo aparātu uzlabotās versijas ТСТ-001-1. 90. gadu sākumā Maskavā "1905. gada revolūcijas atceres" rūpnīca, kas ražoja produkciju PSRS militāri rūpnieciskā kompleksa vajadzībām, konversijas ceļā uzsāka izlaist arī sadzīves produkciju. Rūpnīcas administrācija izvēlējās divus tajā laikā ļoti pieprasītas darbības sfēras: seifu ražošanu un satelītu televīzijas iekārtu izgatavošanu. Tur tika izstrādāts satelītu uztveršanas komplekss  Кросна-1, kas sastāvēja no tādā pašā vārdā nosaukta uztvērēja un paraboliskās antenas. LNB, jeb "galva" ar trokšņu līmeni 1,2 dB, spriežot pēc pieejamās informācijas, bija ārzemju ražojuma. Uztvērēja montāža praktiski notika "uz ceļiem", par ko liecina gan primitīvais uztvērēja dizains, gan paštaisītās spiestās plates, tomēr komplektējošās detaļas izgāja "armijas" pieņemšanas tehnisko kontroli, tāpēc bija salīdzinoši labas kvalitātes. Izmantojot automātisko frekvences pieskaņošanu, uztvērējs Кросна-1 nodrošināja 10.95 - 11, 75 GHz diapazona sešpadsmit iepriekš ieprogrammētu analogo satelītu televīzijas kanālu uztveršanu. 90. gadu vidū nepieciešamās  radiodetaļas vairs nevarēja dabūt, un Кросна-1 ražošana, kas jau tā notika mazās partijās, pilnībā apstājās. 
Pilnīgi iespējams, ka kāds no manis pieminētajiem aparātiem nokļuva arī Latvijā, tomēr es nedomāju, ka tādu bija daudz, jo mums šeit bija gana labas savas konstrukcijas, turklāt noteikti ir jāņem vērā, ka pēc neatkarības atjaunošanas, galvenokārt no Polijas un Vācijas, tika ievesti dažādi rietumu firmu aparāti (par to es pastāstīšu citā publikācijā). Kas attiecas uz pēdējo padomju tehnoloģiju paaudzi, tad pārsvarā to ražoja bijušais PSRS militāri rūpnieciskais komplekss (militārā rūpniecība + armija + valsts institūcijas), kas mūžīgi gatavojās īpašajam periodam - karam. Progresīvas Rietumu tehnoloģijas vienkārši tika nozagtas ar spiegu palīdzību, nevis pašu radītas. PSRS militāri rūpnieciskā kompleksa labā strādāja daudzas rūpnīcas, speciālie konstruktoru biroji, zinātniskie institūti un laboratorijas. Pēc sabrukuma rūpniecība daļēji pārprofilējās un sāka izlaist preces sadzīves vajadzībām. Lūk, ieskatam, manis jau nosaukto satelītu televīzijas uztvērēju attēli no dažādiem krievu interneta forumiem. Varbūt kādam pat kāds uztvērējs ir saglabājies, bet diez vai... Galvenā problēma ir cita - šādu tehniku vairs nevar reāli notestēt, jo analogā veidā signālu no satelītiem patreiz neviens vairs neraida. Tie ir tikai muzeja eksponāti!

1991. gadā izlaistais analogais satelītu televīzijas uztvērējs Витазь TCT-001 (Vitebska, Baltkrievija)

1997. gadā modificētais analogais satelītu televīzijas uztvērējs Ласпи TCT-001-1

1991. gadā izlaistais analogais satelītu televīzijas uztvērējs Лорта TCT-001 (Ukraina, Ļvova)

1991. gadā Krievijā (Maskavā) ražotais analogais satelītu televīzijas uztvērējs КРОСНА-1

КРОСНА-1 pasē ir redzams OTK (tehniskās kontroles nodaļas) zīmogs - 1991. gada 7 februāris

Tālāk Voldemāra Ketnera analogā satelītu televīzijas uztvērēja Walket SL500M3 apraksts un shēmas: