Satelītu televīzija Rietumeiropā 80. gadu otrajā pusē

Savās iepriekšējās publikācijās es aprakstīju to situāciju, kas valdīja PSRS 80. gados satelītu televīzijas uztveršanas jomā. Izanalizējot pieejamo informāciju, kļūst pilnīgi skaidrs, ka tur viss notika pilnīgi savādāk nekā Rietumeiropā. Nodarboties ar padomju satelītu televīzijas uztveršanu Latvijā bija bezjēdzīgi, jo nevienu "normālu" cilvēku komunistiskā propaganda neinteresēja pat vietējā televīzijā, kur nu vēl no pavadoņiem translēta. Tas, pirmkārt. Otrkārt, zinātne un rūpniecības komplekss Padomju Savienībā galvenokārt darbojās bruņoto spēku vajadzībām, tāpēc  attiecīga aparatūra nebija pieejama. Treškārt, čeka arī neatļautu tā vienkārši ņemt un uzstādīt „bļodu” uz mājas jumta - šāds cilvēks uzreiz nonāktu represīvo orgānu redzes lokā. Spilgts padomju tehnikas sasnieguma piemērs: pirmais sliktas kvalitātes padomju VHS videomagnetofons Электроника ВМ-12 (nokopēts no japāņu tehnoloģijas) parādījās pārdošanā 1985. gadā. Voroņežas rūpnīca to izlaida mazās partijās: 4000 eksemplāri gadā par milzīgu cenu - 1200 rubļi, ko ne katrs varēja atļauties. 1985. gada vidū Padomju Savienībā VHS kasetēm bija tikai 250 oficiālie nosaukumu veidi, kas liecina par milzīgu cenzūru tajā laikā. Tad vēl jāpieskaita visas problēmas ar televizoru video ieeju neesamību un krāsu PAL sistēmas dekoderu trūkumu. 


VHS videomagnetafons Электроника ВМ-12

Par satelītu televīziju tad pie mums neviens vēl neko nezināja. Astoņdesmito gadu vidū populārākais izklaides veids Latvijā bija skatīties video filmas. Jūrnieki kasetes ar „bojevikiem” un „porno” atveda tāpat, neskatoties uz aizliegumiem, un tauta tika pie filmām no japāņu videomagnetofoniem. Rietumu dzīvesveida, šīs "otrās pasaules" ietekme uz padomju pilsoņu prātiem bija milzīga. 80. gadu beigās PSRS varas orgāni vairs reāli nespēja cīnīties ar masveidīgo VHS video kultūru. Speciāli filmu seansi notika dzīvokļos - visu nakti par 10 rubļiem - no rīta daudzi neizgulējušies, sarkanām acīm gāja uz darbu, bet es, piemēram, uz stundām vidusskolā.
Filmā "Sekss, meli, video: PSRS" (25:08) slavenais rokmūzikas kritiķis Artēmijs Troickis atceras, kā Latvijas TV parādījās kādreiz populārais mūzikas klipu raidījums "Videoritmi" (1984 -1987), kas skatītājiem nedaudz pavēra vaļā logu uz ārzemēm. Tallinā, ko Krievijā  toreiz uzskatīja  teju vai par Rietumiem, labi varēja uztvert Somijas un Zviedrijas televīzijas programmas. Visi mūzikas raidījumi tika ierakstīti video un kalpoja par avotu "Videoritmos" demonstrētajiem klipiem. 36:12 var atrast arī stāstu par videomagnetofonu Электроника ВМ-12.
  
Секс, Ложь, Видео: СССР (Sekss, meli, video: PSRS)


Padomju Latvijā daudzi aizrāvās  ar televīzijas programmu tāluztveršanu. Piemēram, Didzis Pučs to darīja jau sākot no 1975. gada un vēlāk ar ārzemju žurnālu rakstu kopijām par satelītu televīziju faktiski pamudināja Voldemāru Keteneru uzkonstruēt savu pirmo satelītuztvērēju. Viņš piedalījās visā pirmā satelītuztvērēja tapšanas procesā. V. Ketners pats ar tāluztveršanu nenodarbojās – viņš vairāk bija radioamatieris. Es personiski pazinu daudzus cilvēkus, kas centās uztvert televīzijas pārraides no Somijas un Zviedrijas, piemēram, Jāni Kroni un Juri Andersonu, kurš tad strādāja Baldones observatorijā. Vēlāk, 90. gadu sākumā, pēc Didža Liepkalna rasējumiem abi ar J. Andersonu uzbūvējam mikroviļņu konvertorus ar Ganna diodēm un testējām tos mājās pie Tāļa Galdiņa. Viņš Mežaparkā bija pats salīmējis un uzstādījis 2,5 m lielu parabolisko antenu, bet tas viss bija krietni vēlāk... Mani eksperimenti 1985. gadā Rīgā aprobežojās ar televīzijas signāla „medīšanu” no Gotlandes anticiklonu laikā 43. decimetru viļņu kanālā un FM radio staciju meklēšanu 87,5 - 108 MHz diapazonā, kuru Latvijā tad neviens vispāri neizmantoja. Tajā laikā tāluztveršanas jomā es biju tikai iesācējs. Par tehnisko pusi parūpējās Eberharda Spindlera grāmata "Antennen" (Anleitung zum Selbstbau von VHF- und UHF- Antennen). 


To, ka ārzemju satelītu televīzija PSRS teritorijā vispār ir iespējama, es, šķiet, pirmoreiz uzzināju astoņdesmito gadu vidū no leģendārā britu raidorganizācijas BBC krievu redakcijas raidījumu vadītāja Sevas Novgorodceva īsviļņu mūzikas pārraidēm. Man  tas bija kaut kas pilnīgi jauns un negaidīts. Tomēr, ja papēta vecos žurnālus TELE-satellite, ātri vien kļūst skaidrs, ka Vācijā ar satelītu televīziju 80. gadu otrajā pusē  nebija vispār nekādu problēmu. Eksistēja visi priekšnosacījumi, lai tā varētu sekmīgi attīstīties. Pats galvenais - tur 1987. gadā  pārdošanā jau bija 10.95 - 11,7 GHz mikroviļņu konvertori ar visai zemu trokšņu līmeni, kaut vai, piemēram, Braun Elektronik GaAs tranzistoru versija 1,8 - 2,0 dB maksāja 508 DM, bet HEMT 1,2 - 1,4 dB cena bija 888,8 DM. Turklāt, bija pieejami LNB arī  citiem SAT TV diapazoniem: 12,5 - 12.75 GHz un 11,7 - 12,5 GHz.

LNB cenas un tehniskie parametri (no žurnāla TELE-satelitte 1987. gads)

Tas pats attiecās arī uz Vācijas satelītuztvērēju un parabolisko antenu piedāvājumu. "Satelliten-Empfang kein Problem!" (Satelītu uztveršana bez problēmām!), rakstīja žurnāls TELE-satellite 1986. gadā. Rietumeiropā plašsaziņas līdzekļi, piemēram, žurnāls Infosat, nodrošināja mārketingu un reklāmu, kurā bija sīka informācija potenciālajai auditorijai par to, kas ir nepieciešams, lai skatītos satelītu televīziju. To tur apsprieda kā izrāvienu televīzijas vēsturē, kā ļoti pievilcīgu un krāsainu satura avotu. Pirmos satelītu televīzijas uztveršanas aparatūras prototipus firma Grundig nodemonstrēja starptautiskajā radioizstādē 1985. gadā. 1986. gada maijā tirgū parādījās pirmais satelītuztvērējs STR 200. Visos iespējamajos testos šis aparāts vairākkārt pierādīja savu augsto kvalitāti un tāpēc nodrošināja firmai Grundig lielu popularitāti.     



Latvijā, kas tad vēl bija PSRS sastāvā, viss notika pretēji - informācija faktiski nekur nebija pieejama. Tie cilvēki, kuriem radioelektronika nebija sveša lieta, no  ārzemju publikācijām, kas dažādos veidos tomēr nonāca Latvijā, ātri vien uzzināja par satelītu televīzijas apraidi Rietumeiropā un neapzināti uzņēmās kultūras starpnieku lomu, tā dodot savu ieguldījumu Centrāleiropas demokratizācijas procesā pēc aukstā kara. Pirmkārt, ir svarīgi saprast, kā cilvēki pie mums varēja uzzināt, ko tieši piedāvā satelītu televīzija, kā tikt pie savas paraboliskās antenas, satelītuztvērēja un pašas vērtīgākās lietas tajā laikā - mikroviļņu konvertora. 

Vācu firmas Grundig satelītuztvērējs STR201 Plus un pozicionieris AP201

Par šādu tehniku Latvijā mēs tad varējam tikai sapņot. Arī signāls no satelītiem bija daudz vājāks nekā Rietumeiropā, tāpēc kvalitatīvai uztveršanai  pie mums derēja tikai paši jūtīgākie uztvērēju modeļi. Programmu skaits visu laiku tikai turpināja pieaugt, tā ka bija uz ko tiekties - sapņu televīzija no kosmosa bija tepat kaut kur blakus. Ārzemju valūtai, pārskaitot to padomju naudā bija fantastiska vērtība. Neviens nekur Vācijas markas (DM) tā vienkārši nemainīja un nepārdeva. Nolieciet sevi vienkārša padomju pilsoņa vietā. Par valūtas operācijām draudēja bargs sods - ilgi gadi cietumā. Kā lai nopērk ārzemēs (uz turieni arī vēl bija jātiek) kaut vai lētāko  LNB, kas 1987. gadā maksāja 382 DM? Atbilde  -  nācās vai nu  būvēt visu paša spēkiem, vai arī mēģināt kāroto preci kaut kā sarunāt ostā ar jūrniekiem par padomju rubļiem. 
Sat TV kanāli 1986. gada aprīlī (no žurnāla Tele-audiovision)

1986. gadā rietumvācu žurnāla UKW-Berichte 3/4 numuros radioamatieris, inženieris Matjaz Vidmar YT3MV (ex YU3UMV) nopublicēja paštaisīta 11 GHz konvertora un satelītu televīzijas uztvērēja shēmas, kā arī šo konstrukciju aprakstus un vienpusēju spiesto plašu rasējumus. Tā bija īsta revolūcija! Beidzot mūsu radioelektronikas entuziastiem kļuva pieejama  reāla pieredze, vismaz konstruktoru biroja "Orbīta" (Krišjāņa Valdemāra ielā 139) bibliotēkā šis žurnāls bija atrodams - pats to tur ilgi pētīju 90. gadu sākumā, kad būvēju savu pirmo uztvērēju.

       
Ja 11 GHz konvertora konstrukciju pie mums nekur nenopērkamo, deficīto ārzemju detaļu dēļ pilnībā atkārtot nevarēja, tad uztvērēja shēma faktiski kļuva leģendāra. Visas ārzemju detaļas šajā uztvērējā bez problēmām varēja aizstāt ar PSRS ražotajiem analogiem. Tam bija milzīga nozīme, jo Latvija atšķirībā no Rietumeiropas, kur visu varēja nopirkt jau gatavu, gāja citu attīstības ceļu. 200 MHz PLL demodulatora shēmu ar mikroshēmu К174ПС1 mūsu radioelektronikas entuziasti izmantoja ļoti daudzās savās uztvērēju konstrukcijās. Izņēmums bija Voldemārs Ketners, kuram bija savs risinājums, tomēr arī viņš uztvērēja Walket SAT-2 ieejas daļā lietoja  Matjaz Vidmar shēmas  elementus. Teikšu pat vēl vairāk - Vidmara shēma bija tik atkārtojama, ka pietika vien šo konstrukciju pareizi savākt, un tā jau uzreiz pat bez īpašas regulēšanas vairāk vai mazāk rādīja bildi. Starp citu, to nekautrējās izmantot  daudzas Latvijas firmas, kas 90. gadu sākumā ražoja analogos satelītuztvērējus, bet par to vēlāk... Es 90. gados uzbūvēju piecus vai sešus (skaitu precīzi vairs neatceros)  uztvērējus ar M. Vidmara PLL demodulātoru, un tie visi darbojās. Konstrukcijas dizainu pēc labākajām padomju konstruktoru tradīcijām es "nošpikoju" no ārzemju aparātiem, piemēram, no šiem: Uniden UST-3000 vai Anderson ST1010.



Izmēģināju pat "militāro" mikroshēmu К174ПС4, kas strādāja līdz 400 MHz, tomēr liela ieguvuma nebija - brīnumi nenotika, visu vienalga noteica "galvas" trokšņu līmenis. Bija sastopamas arī PLL demodulatora shēmas ne tikai uz 200 MHz starpfrekvenci, bet arī uz 70 MHz. Rūpnieciskie ārzemju firmu aparāti parasti darbojās 479,5 MHz starpfrekvencē, ko mūsu "mājas" apstākļos bija grūti dabūt gatavu. V. Ketners savā Walket SAT-2 lietoja divkāršo frekvences pārveidošanu - 450 MHz / 70 MHz un klasisko FM demodulatora shēmu.
Matjaz Vidmar raksts no UKW-Berichte tika pārpublicēts arī citos žurnālos, kas rakstīja par satelītu televīziju, un tāpēc daudziem  šī shēma noteikti ir pazīstama.










Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Satelītu televīzijas pionieri. Voldemārs Ketners: Pasaules iekarošana

WALKET: 1991. gada barikāžu laiks un pirmā Latvijas privātā TV Ogrē

Satelītu novietojums ģeostacionārajā orbītā